Elī Ducommuns (1833. gada 19. februāris – 1906. gada 7. decembris) bija šveiciešu miera aktīvists un organizators. Viņš 1902. gadā kopā ar Šarlu Albertu Gobatu saņēma Nobela Miera prēmiju par ilggadīgu darbu starptautiskā miera kustībā un par ieguldījumu starptautiskās arbitrāžas un institucionālu risinājumu veicināšanā.
Dzīve un karjera
Ducommun dzimis Ženēvā, Šveicē, 1833. gada 19. februārī. Agrā jaunībā viņš strādāja par skolotāju un valodu pasniedzēju, vēlāk darbojās arī kā žurnālists un tulkotājs. No 1869. līdz 1873. gadam viņš bija nodarbināts Šveices federālajā kancelejā kā tulks un biroja darbinieks, kas deva viņam plašas administratīvās un valodu prasmes, kas vēlāk noderēja miera organizēšanā.
1873. līdz 1891. gadam Ducommun bija Jura–Simplona uzņēmuma sekretārs, bet paralēli turpināja aktīvi iesaistīties miera iniciatīvās un sabiedriskajā darbā.
Miera darbība
1867. gadā Ducommun palīdzēja dibināt Ligue de la paix et de la liberté (Miera un brīvības līga), kas bija viena no agrīnām starptautiskajām miera organizācijām un pulcēja domubiedrus, kas atbalstīja starptautisku tiesisku kārtību un konfliktiem alternatīvus risinājumus. Viņš no sirds ticēja arbitrāžai, diplomātijai un civildialogam kā līdzekļiem, lai novērstu karu.
1891. gadā tika dibināts Bureau international de la paix (Starptautiskais miera birojs) Bernē — pirmā pastāvīgā nevalstiskā starptautiskā miera organizācija. Ducommun kļuva par biroja direktoru un vadīja tā ikdienas darbību līdz savai nāvei. Viņš atteicās saņemt algu par šo amatu, uzsverot, ka strādā tikai ideālisma un pārliecības vadīts. Viņa rūpīgā administrācija, plašā korrespondence un prasme organizēt kongresus, diskusijas un publikācijas bija būtisks faktors, kas ļāva birojam ilgstoši pastāvēt un attīstīt starptautisko sadarbību miera jautājumos.
Ducommun vadībā Starptautiskais miera birojs uzturēja kontaktus ar dažādām nacionālām un starptautiskām organizācijām, koordinēja miera kongresus, vāca informāciju par bruņotu konfliktu novēršanas iespējām un izplatīja materiālus par arbitrāžas procesu un starptautiskā tiesiskuma nozīmi. Viņa darbs veicināja ideju par pastāvīgām institūcijām, kas darbotos starptautiskā konflikta risināšanā bez vardarbības.
Nobela prēmija un mantojums
1902. gadā Elī Ducommun kopā ar Šarlu Albertu Gobatu saņēma Nobela Miera prēmiju par viņu ieguldījumu miera kustībā un par praktisko darbu, popularizējot arbitrāžu un starptautisku sadarbību. Prēmija izvērtēja viņu ilgstošo organizatorisko, administratīvo un ideoloģisko darbu, kas palīdzēja veidot nopietnākas starptautiskas diskusijas par miera nodrošināšanu.
Ducommun turpināja vadīt Starptautisko miera biroju līdz 1906. gadam. Viņš mira 1906. gada 7. decembrī Bernē, Šveicē, 73 gadu vecumā. Pēcnācēji atzīmē viņa komunikācijas spējas, pedantisko administrāciju un principiālo nostāju pret vardarbību kā centrālus elementus viņa mantojuma veidošanā.
Mūsdienās Ducommun tiek atcerēts kā viens no 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma svarīgākajiem nevalstisko miera organizāciju pārstāvjiem — cilvēks, kurš ar savu darbu un piemēru palīdzēja nostiprināt domu, ka starptautiski institucionāli mehānismi un dialogs var novērst konfliktus un samazināt kara risku.
