Epikūrisms — Epikūra filozofija par baudu, mieru un materiālismu
Epikūrisms ir filozofija, kuras pamatā ir Epikūra mācība. Tā aizsākās ap 307. gadu p.m.ē. Epikūrs bija materiālists, kurš pieņēma atomisma principus — ideju, ka visa viela sastāv no nemainīgiem, ķermeniskajiem elementiem, atomiem. Atomisma tradīcijas saknes meklējamas pie atomiem mācītāja Demokrīta. Epikūrs bija stingrs pretinieks reliģiskajām bailēm un māņticībai, uzsverot saprāta nozīmi cilvēka labklājībā.
Pamatidejas
Epikūrisma centrālā doma ir, ka laime un labs dzīves beigu mērķis saistīts ar baudu, taču to Epikūrs skatīja īpaši — kā brīvību no sāpēm un traucējošām bailēm. Viņš izšķīra divus svarīgus stāvokļus:
- Aponija — sāpju neesamība;
- Ataraksija — iekšējs miers un brīvība no garīgām bailēm (piem., no bailes no dieviem vai nāves).
Epikūrs apgalvoja, ka dievi pastāv, bet ir pasīvi un neiejaucas cilvēku lietās. Tādējādi nav jābaidās, ka dievi sodīs par dzīves izvēlēm. Viņa materiālistiskā fizika ietvēra arī ideju par atomu nejaušo pavēršanos (slavenais "klinamen" — svirs), kas ļauj skaidrot brīvību un nejaušību dabā.
Ētika un dzīves prakše
Epikūrs uzsvēra vienkāršu, piebalansu dzīvi. Lai sasniegtu ataraksiju un aponiju, bija svarīgi izvēlēties drošas, ilglaicīgas baudas, nevis brīvlaika pārmērības, kas vēlāk rada sāpes vai nemieru. Tādēļ epikūrieši slavināja draudzību, mērenību un racionālu izvēli. Epikūrisma ētika ir hedonisma paveids, tomēr tā atšķiras no plaši saprotama bezgaumīga baudu meklējuma — bauda tiek saprasta kā traucējumu un sāpju novēršana.
Praktiskas epikūroiskās norādes:
- ēst vienkārši un mēreni — izvairīties no liekiem greznumiem, kas rada nākotnes raizēm;
- atturēties no pārmērīgām ķermeniskām kaislībām (piem., seksa), ja tās noved pie pastiprinātas iekāres vai neapmierinātības;
- kopšanā draudzību un kopienu kā drošu dzīves balstu;
- izvairīties no politiskas kaislības — Epikūrs un viņa sekotāji bieži noraidīja aktīvu iesaisti politiskajās cīņās, jo tas traucē mieram un drošībai.
Epikūrs sniedza arī praktisku "recepšu" kopsavilkumu par brīvību no bailēm un satraukuma — vēlāk sauktu par tetrafarmakonu (četru punktu līdzekli), kas formulē: nevajag baidīties no dieviem; nevajag baidīties no nāves; to, kas labs, ir viegli iegūt; to, kas briesmīgs, ir viegli izturēt.
Filosofiskā un vēsturiskā ietekme
Sākotnēji epikūrisms bija izaicinājums platonismam, bet vēlāk kļuva par svarīgu pretstatu stoicismam. Epikūrisma skolas bieži tika dēvētas par "Dārzu" (Epikūra skolai Atēnās bija dārzs), kur mācīja, diskutēja un dzīvoja kopā. Helēnisma perioda beigās un romiešu laikmetā epikūriešu kopienas ziedoja daudzās pilsētās — piemēram, Antiohijā, Aleksandrijā, Rodā un Erkolānā.
Romiešu laikā epikūrisma idejas izplatīja dzejnieks Lukrēts, kura episkajā dzejā Par lietu dabu (lat. De Rerum Natura) teorētiski un literāri izklāstīja epikūriskos argumentus par dabas dabu, atomiem un cilvēka laimi. Daudzi vēlīnie kritiķi un kristiešu mācītāji uzskatīja epikūrisma mācības par bīstamām, un ar laiku skolas ietekme Rietumos saruka.
Teksti un arheoloģiskie avoti
Ir saglabājušies daži Epikūra īsie fragmenti un vēstules. Daži pētnieki uzskata, ka Lukrēcija episkā poēma "Par lietu dabu" vienā darbā apkopo daudzas epikūrisma pamatdomas un dabasfilozofiskos skaidrojumus. Arheoloģisku nozīmi ir atradumi Herkulānā, ir — Papīru villā atrastie papīru ruļļi satur daudz epikūru sekotāju tekstu; daļa no tiem tiek saistīti ar epikūrietim Filodēmam (Filodēms), kurš rakstīja par ētiku, retoriku un mākslu.
Pēc Romas impērijas kristīgās izplešanās epikūrisms lielā mērā zaudēja savu publisko pozīciju, taču mūsdienu laikā, 17. gadsimtā, atomists Pjērs Gasendi (Pjērs Gasendi) atjaunoja un pārveidoja Epikūra idejas, integrējot tās ar jaunā laika zinātnes un teoloģijas izpratni, tādējādi ietekmējot moderno materiālistisko un empirisko domāšanu.
Mūsdienu nozīme
Epikūrisms ietekmē diskusijas par ētiku, laimi un attiecībām starp zinātni un reliģiju. Tā uzsvars uz saprātīgu izvēli, draudzību, mērenību un bailes pārvarēšanu joprojām pievilina tos, kuri vērtē mierīgu un pārdomātu dzīvi. Epikūra mācība atgādina, ka laime nav tikai intensīvu baudu meklējums, bet galvenokārt iekšējs miers un brīvība no sāpēm un bailēm.
Epikūrs
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Epikūrs?
A: Epikūrs bija materiālisma filozofs, kurš dzīvoja ap 307. gadu pirms mūsu ēras un mācīja par atomu teoriju, ko pirmais bija aizsācis Demokrits. Viņš arī asi vērsās pret māņticību un uzskatīja, ka lielākais labums ir gūt zināmus priekus un sasniegt tādu prāta stāvokli, kurā nav baiļu un sāpju.
J: Kas ir epikureisms?
A: Epikūrisms ir filozofija, kuras pamatā ir Epikūra mācība. Tas ir hedonisma paveids, kas pasludina baudu par vienīgo labumu, aizstāvot sāpju neesamību kā lielāko baudu un vienkāršu dzīvi.
J: Kā Epikūrs uztvēra miesas vēlmes?
Atbilstoši Epikūra uzskatam, gandrīz kā askētismā vajadzētu atturēties no miesas vēlmēm, piemēram, seksa un apetītēm. Viņš apgalvoja, ka ēdot nevajadzētu ēst pārāk bagātīgi, lai vēlāk izvairītos no neapmierinātības. Tāpat arī sekss varētu izraisīt pastiprinātu iekāri un neapmierinātību ar seksuālo partneri.
Kādi bija daži no galvenajiem epikūrisma pretiniekiem?
A: Epikūrisma galvenie pretinieki bija platonisms un stoicisms.
J: Vai Epikūrs formulēja sociālo morāli?
A: Nē, viņš neizteica plašu sociālās morāles sistēmu, kas būtu saglabājusies līdz mūsdienām.
J: Kur mūsdienās var atrast Epikūra rakstus?
A: Daži Epikūra raksti ir saglabājušies līdz mūsdienām; turklāt tiek uzskatīts, ka daudzus papīru ruļļus, kas atrasti Villa dei Papiri Herkulānā, ir rakstījis Epikūrs vai viņa sekotājs Filodēms. Arī Lukrēcija dzejolī "Par lietu dabu" ir izklāstīti galvenie viņa mācības argumenti un teorijas.
