Frīdriha Kellnera dienasgrāmata

Vēsturiskā nozīme

Otrā pasaules kara beigās lielākā daļa vāciešu apgalvoja, ka neko nezina par ebreju masu slepkavībām. Taču jau 1941. gada 28. oktobrī Kellners savā dienasgrāmatā ierakstīja šādu ierakstu:

Kāds karavīrs, kas šeit bija atvaļinājumā, stāstīja, ka bijis liecinieks briesmīgai nežēlībai okupētajās Polijas daļās. Viņš redzēja, kā kailus ebreju vīriešus un sievietes novietoja gara un dziļa grāvja priekšā, un pēc esesiešu pavēles ukraiņi viņus nošāva viņiem pakausī, un viņi iekrita grāvī. Pēc tam grāvis tika aizbērts ar netīrumiem, lai gan viņš joprojām dzirdēja kliedzienus, ko raidīja grāvī vēl dzīvi cilvēki. Šīs necilvēcīgās zvērības bija tik briesmīgas, ka daži no ukraiņiem, kurus izmantoja kā darbarīkus, piedzīvoja nervu sabrukumu. Visi karavīri, kuriem bija zināms par šo nacistu zemcilvēku zvērisko rīcību, uzskatīja, ka vācu tautai vajadzētu trīcēt savās kurpēs gaidāmās atmaksas dēļ. Nav tāda soda, kas būtu pietiekami bargs, lai to piemērotu šiem nacistu zvēriem. Protams, kad atriebība pienāks, nevainīgajiem nāksies ciest kopā ar viņiem. Bet, tā kā deviņdesmit procenti Vācijas iedzīvotāju ir tieši vai netieši vainīgi pašreizējā situācijā, mēs varam tikai teikt, ka tie, kas ceļo kopā, tiks pakārti kopā.

Par Kellneru personīgo dzīvi dienasgrāmatā nav daudz ziņu. Tā vietā Frīdrihs Kellners rakstīja par politisko atmosfēru valstī, kurā valda teroristi. Viņš rakstīja arī par citu valstu vadītājiem un cilvēkiem, kuri palika vienaldzīgi pret to, ko plānoja Hitlers un Musolīni. Frīdrihs Kellners bija ļoti sašutis par to, ka miljoniem cilvēku bija jāmirst tāpēc, ka daži demokrātijas valstu politiķi nespēja stāties pretī Hitleram un viņa sabiedrotajiem. Kellners bija dusmīgs arī uz slaveno aviatoru Čārlzu Lindbergu un automobiļu ražotāju Henriju Fordu, kā arī uz citiem, kas akli pauda apbrīnu par Ādolfu Hitleru. "Visa pasaule ļāva sevi apmānīt šim cilvēkam," Kellners rakstīja 1942. gada 3. maijā.

Frīdrihs Kellners gaidīja, ka Amerika un Anglija nāks palīgā. 1941. gada 25. jūnijā viņš rakstīja:

Kad tiks pielikts punkts šim neprātam? Kad uzvaras reibums pārvērtīsies briesmīgā paģirā? Tagad Anglijai un Amerikai ir unikāla iespēja uzņemties iniciatīvu, taču ne tikai ar tukšiem solījumiem un nepietiekamiem pasākumiem. Ja Amerikai pietiktu gribas mest cīņā visu savu varenību, tā varētu nosvērt svaru kausus, lai atgrieztos miers. Tikai milzīgs spēks un visu kara materiālu iesaiste var novest Vācijas mežonīgo vēršu pie saprāta. Līdz šim valstsvīri - neticamas tuvredzības dēļ - ir nolaiduši vai neizpildījuši savu pienākumu. Cilvēce mosties! Uzbrūkiet kopā ar visu savu spēku pret miera postītājiem! Nekādu pārdomu, rezolūciju, runu, neitralitātes. Virzieties pret cilvēces ienaidnieku!

Daļa no 1941. gada 28. oktobra ieraksta. Sütterlin rakstība pārrakstīta uz mūsdienu vācu valodu un tulkota angļu valodā


Frīdriha Kellnera dienasgrāmata. 1943. gada 25. aprīlis: "Atlantijas mūra nocietinājumi sabiedrotos neapturēs."

Dažādi ieraksti no dienasgrāmatas

 

1940. gada 17. oktobris: Anglija spēj sevi aizsargāt. Tai ir laba aizsardzība pret gaisa uzlidojumiem. Anglijai būtu jāvadās pēc vecā sakāmvārda: "Iebrukums ir labākā aizsardzība." Kur ir britu flote?

1940. gada 12. novembrī: Čemberlens un visa Anglijas valdība ir vainojama, ka tā nerīkojās, kad atklāja Vācijas gatavošanos karam. Pasaules lielvarai vienmēr jābūt gatavai veiksmīgi un enerģiski atvairīt jebkuru uzbrukumu.

1940. gada 5. decembris: Grieķijas zemē vairs nav itāļu karavīra. Grieķija pavērsa svaru kausus un padzina viņus no Grieķijas uz Albāniju. Kur ir slavenā fašistu drosme? Nekas netiek atrisināts tikai ar lielīšanos un lielu muti. Izšķiras gars. Grieķi aizstāvēja savu tēvzemi. Un itāļi? Viņi gribēja iebrukt un izlaupīt mazu valsti. Beidzot Eiropas haosā parādās gaisma.

1940. gada 24. decembris: Vēl tikai viena diena, un otrie kara Ziemassvētki ir klāt. No "Miera virs zemes" nav nekā jūtama.

1941. gada 5. jūlijs: Gīsenē arestē mežzini Riteru, jo viņš teica, ka karš ilgs vēl trīs gadus.

Patiesību nedrīkst runāt.

1941. gada 7. jūlijs: Šodien manam tēvam apritētu 80 gadi. Ko viņš, šis miera draugs, būtu teicis šiem briesmīgajiem cilvēces slepkavām? Labsirdīgi un saprātīgi cilvēki Vācijā ir tikai runātāji tuksnesī.

Cilvēces nicinātāji, drosminieki un bezkompromisa agresori - tie ir mūsdienu Vācijas varoņi.

1941. gada 29. jūlijs: Gīsenes slimnīcā ievainotie karavīri stāsta par krievu karagūstekņu slepkavībām. Vai vācu tauta ir kultūras tauta? Nē! Kultūras tautai ir jāspēj domāt kā indivīdiem un pareizi uzvesties. Bet vācu tauta ir ļāvusi, lai tai diktē tās "nekļūdīgais" fīrers: "Fīrers vienmēr ir taisnība", "Fīrers nekad nekļūdās". Vācu tauta ir ļāvusies šim velnam.

1943. gada 14. aprīlis: Desmit gadi cietumā par "radio noziegumu". Taču tiesnesim šis sods bija par mazu. Viņš nosūtīja spriedumu atpakaļ sākotnējai tiesai un pieprasīja nāvessodu. Tikai padomājiet: nāvessods par ārzemju raidījumu klausīšanos pa radio. Šis terora režīms sev ir uz visiem laikiem uzstādījis šausmīgu pieminekli.

Frīdriha Kellnera dienasgrāmata. Dienasgrāmatas sējumi.

Dienasgrāmatas mērķis

Frīdrihs Kellners rakstīja dienasgrāmatu, lai atmaskotu Trešā reiha noziegumus. Viņš uzskatīja, ka viņa dienasgrāmata varētu kalpot kā brīdinājums nākamajām paaudzēm, lai tās pretotos diktatūrām un to totalitārajai ideoloģijai.

Pēc kara Frīdrihs Kellners palīdzēja atjaunot Sociāldemokrātisko partiju. Viņš kļuva par Laubahas nodaļas priekšsēdētāju. No politikas viņš aizgāja 1960. gadā, septiņdesmit piecu gadu vecumā.

1968. gadā viņš nodeva savu dienasgrāmatu savam mazdēlam amerikāņu profesoram Robertam Skotam Kellneram, lai viņš to nogādātu glabāšanā Amerikā. Viņš viņam teica:

Pienāks diena, kad tāds pats antidemokrātisks un antisemītisks naids nesīs pasaulei milzīgas ciešanas. Izmantojiet dienasgrāmatu kā ieroci pret diktatūrām un terorismu. Vienmēr būs cilvēki ar ļaunu gribu, tāpēc cilvēkiem ar labu gribu jābūt gataviem tiem pretoties.

Roberts Skots Kellners, dienasgrāmatas tulkotājs angļu valodā, 1960. gadā

Pieņemšana

• 2005. gada pavasarī dienasgrāmata bija izstādīta Džordža Buša prezidentālajā bibliotēkā un muzejā koledžas stacijā, Teksasas štatā. Tā ir bijusi izstādīta arī Holokausta muzejā Hjūstonā, Teksasas štatā. Tā bija izstādīta arī Heimat muzejā Laubahā, Vācijā.

• Gīsenes Justusa Lībiga Universitāte ir izveidojusi Kellnera projektu un publicēs dienasgrāmatu.

• 2007. gadā Kanādas filmu kompānija uzņēma dokumentālu filmu par Frīdrihu Kellneru un viņa mazdēlu Robertu Skotu Kellneru. Filmas nosaukums ir "Mana opozīcija: Frīdriha Kellnera dienasgrāmatas".