Šī raksta nosaukumā ir rakstzīme ß. Ja tas nav pieejams vai nav vēlams, nosaukumu var rakstīt kā Gross-Berlin.
Groß‑Berlin jeb Lielā Berlīne tika izveidota ar Prūsijas parlamenta 1920. gada 27. aprīļa likumu. Šo likumu saīsināti sauca par Lielās Berlīnes likumu (vācu: Groß‑Berlin‑Gesetz). Pilns tā nosaukums bija "Likums par Berlīnes jaunās pašvaldības atjaunošanu" (vācu: Gesetz über die Bildung einer neuen Stadtgemeinde Berlin). Likums stājās spēkā ar mērķi apvienot plašo apkaimi ap vēsturisko Alt‑Berlin vienotā pilsētas administrācijā, lai nodrošinātu koordinētu pilsētplānošanu, infrastruktūras attīstību un vienotu pārvaldību strauji augošajai metropolei.
Likumā bija noteikts, ka 1920. gada 1. oktobrī Lielā Berlīne jāizveido, atdalot to no Prūsijas provinces Brandenburgas un pārvēršot par jaunu administratīvu vienību ar vienotu pilsētas pārvaldi.
Jauno apgabalu veidoja:
- Berlīnes pilsēta (Alt‑Berlin);
- 7 pilsētas, kas ieskauj Berlīni:
- Šarlotenburga,
- Köpenick,
- Lihtenberga,
- Neukölln,
- Šēneberga,
- Spandau un
- Wilmersdorf;
- 59 lauku apvidi un 27 muižu rajoni no apkārtējiem Nīderbarnim, Osthavelland un Teltow apriņķiem;
- un Berlīnes Karaļa pils (Berliner Stadtschloss) teritorija, kas veidoja atsevišķu muižas rajonu.
Jaunā Berlīne bija apmēram 13 reizes lielāka par veco Alt‑Berlin. Tās platība palielinājās no 66 km2 (25,5 kv. jūdžu) līdz 883 km2 (340,9 kv. jūdžu), un iedzīvotāju skaits gandrīz dubultojās — no aptuveni 1,9 miljoniem līdz tuvu 4 miljoniem, no kuriem aptuveni 1,2 miljoni nāca tikai no septiņām apkārtējām pilsētām. Šī apvienošanās deva pilsētai plašāku nodokļu bāzi, labāku resursu sadali un iespēju plānot satiksmi, sabiedrisko aprūpi un apbūvi visā jaunizveidotajā teritorijā.
Lielā Berlīne tika sadalīta 20 rajonos (Verwaltungsbezirke):
- no Alt‑Berlin:
- Mitte,
- Tiergarten,
- Kāzas,
- Prenzlauer Berg,
- Kreicberga un
- Frīdrihshaina;
- pa vienam rajonam katrā no 7 iepriekš neatkarīgajām pilsētām:
- Šarlotenburga,
- Köpenick,
- Lihtenberga,
- Neukölln,
- Šēneberga,
- Spandau un
- Wilmersdorf;
- 7 jaunie rajoni, kas nosaukti veco rajonu lielāko ciematu vārdā:
- Pankow,
- Reinickendorf,
- Steglica,
- Tempelhofā,
- Treptovs,
- Weißensee un
- Zehlendorf
Sekas un turpmākais attīstības ceļš
Apvienošanās ļāva plānot pilsētas attīstību vienoti: radās iespēja attīstīt sabiedrisko transportu, ūdensapgādi, kanalizāciju un lielākas apbūves teritorijas saskaņoti. Arī sociālās politikas un mājokļu jautājumi kļuva vieglāk risināmi, jo bija kopīgs budžets un vienota pašvaldība.
Vēsturiskās pārmaiņas 20. gadsimta otrajā pusē — Otrā pasaules kara iznīcinājums, Berlīnes dalīšana pēc kara, 1961. gada Berlīnes mūra uzcelšana un ilgstošā dalītā pārvaldība — būtiski ietekmēja pilsētas struktūru un administratīvo ierobežojumu. Austrumberlīnē un Rietumberlīnē laika gaitā notika lokālas robežu un rajonu izmaiņas; dažos gadījumos rajoni tika dalīti, citos — pievienoti vai pārdēvēti.
Pēc Vācijas atkalapvienošanās 1990. gadā Berlīne pamazām atjaunoja vienotu pašvaldības struktūru. Nozīmīga administratīvā reforma notika 2001. gadā, kad tika pārskatītas un apvienotas vairākas apkārtējo gadu desmitu laikā radušās pašvaldību vienības, lai uzlabotu pārvaldību un efektivitāti.
Īss izvērtējums
Lielās Berlīnes likums 1920. gadā bija viens no izšķirošajiem soļiem, kas pārvērta Berlīni no salikta savstarpēji neatkarīgu apdzīvotu vietu kopuma par modernu, saliedētu metropoli. Tas sniedza ilgtermiņa pamatu pilsētas izaugsmei, taču 20. gadsimtā sekas un papildu izaicinājumi — karš, politiskā dalīšana un atjaunošana — turpināja mainīt un papildināt šo sākotnējo pārvaldes modeli.
