Heterohromija nozīmē "dažādas krāsas" un visbiežāk attiecas uz dažādu krāsu acīm. Dažiem cilvēkiem un dzīvniekiem viena un otra acs var būt atšķirīgas krāsas vai vienas acs varavīksnenē redzami dažādi toņu laukumi. Šo parādību visvieglāk pamanīt acs varavīksnenē (varavīkslenes), bet līdzīgi mehānismi var izraisīt krāsas atšķirības arī citos audos. Heterohromijai ir vairāki iespējamie cēloņi — gan iedzimti, gan iegūti.
Veidi
- Pilnīga heterohromija — abas acis ir pilnīgi atšķirīgās krāsās (piem., viena zila, otra brūna).
- Sektora (segmentāra) heterohromija — viena acs varavīkslenes daļā ir citas krāsas laukums vai segments.
- Centrālā heterohromija — apkārt zīlītei redzama cita krāsa (gredzens vai apmales atšķirība), bieži mazāk pamanāma nekā pilnīga vai sektora veids.
Iemesli un mehānismi
Ģenētiskie cēloņi ietver iedzimtus gēnu varianti, kas ietekmē melanīna daudzumu un melanocītu darbību varavīkslenē. Heterohromijas ģenētiskie cēloņi var būt saistīti ar ģenētisku mozaīcismu, kad embrija attīstības laikā notiek izmaiņas šūnu dalīšanās gaitā, kas ietekmē to, kā veidojas varavīkslene (embrijā).
Iegūtas heterohromijas var rasties pēc traumas, iekaisuma (piem., uveīts), acu ķirurģijas, audzēja vai kā blakusefekts no medikamentiem (piem., prostaglandīnu analogi, ko lieto glaukomas ārstēšanā). Dažas sistēmiskas slimības un sindromi — piemēram, Waardenburg sindroms, piebaldisms, Hornera sindroms vai Fuchs heterochromic iridocyclitis — var būt saistīti ar heterohromiju.
Kā saprast, vai tas ir bīstami
Daudzos gadījumos heterohromija ir nekaitīga un iedzimta, un tā nerada redzes traucējumus. Tomēr pēkšņs acu krāsas maiņas parādīšanās vai heterohromija kopā ar citiem simptomiem — redzes pasliktināšanos, sāpēm acī, fotofobiju (jutību pret gaismu), acu apsārtumu vai palielinātu acu spiedienu — var liecināt par pamatslimību, un nepieciešama izmeklēšana pie acu ārsta.
Diagnostika
- Oftalmoloģiskā apskate ar spēcīgu palielinājumu (slit-lamp mikroskops) ļauj novērtēt varavīksleni, zīlīti un radzeni.
- Iespējams intraokulārā spiediena mērījums, redzes asuma un redzes lauka pārbaudes.
- Ja vajadzīgs — papildu izmeklējumi (acu attēldiagnostika, ultrasonogrāfija, datortomogrāfija) vai asinsanalīzes, ģenētiskie testi, ja tiek aizdomāts iedzimts sindroms.
Ārstēšana un kosmētiskie risinājumi
Ja heterohromija nerada diskomfortu un nav saistīta ar slimību, konkrēta ārstēšana parasti nav nepieciešama. Ja tā ir sekundāra kādai citai acu slimībai, ārstēšanu vērš pret pamatslimību (piem., iekaisuma ārstēšana, audzēja terapija).
Kosmētiskos nolūkos iespējams lietot krāsainās kontaktlēcas vai, retos gadījumos, iirisprotezēšanu vai implantu, taču šādas procedūras var būt riskantas un tās neveic bez rūpīgas konsultācijas ar acu ķirurgu. Kosmētiskās iejaukšanās izvērtēšana ir svarīga, jo tās var ietekmēt redzi un acu veselību.
Izplatība un piemēri dzīvniekos
Precīzs cilvēku izplatības skaitlis nav viennozīmīgi noteikts, bet heterohromija cilvēkiem ir salīdzinoši reta. Savukārt dzīvniekos — īpaši dažās šķirnēs — tā ir biežāka. Piemēram, suņiem (piem., husky), kaķiem (piem., Turkish Van) un ģeļveida zirgiem heterohromija mēdz būt biežāk sastopama un tiek uzskatīta par šķirnes raksturīgo pazīmi.
Terminoloģija un noslēgums
Runājot par nosaukumiem, bieži lieto latīniskos terminus, piemēram, Heterochromia iridis (atsaucoties uz atšķirīgu varavīkslenes krāsu). Dažkārt min arī Heterochromia iridum kā daudzskaitļa formu; savukārt Heterochromia iridium tiek uzskatīta par neprecīzu no latīņu valodas gramatikas viedokļa (latīņu valodas jautājums).
Svarīgākais: ja heterohromija ir iedzimta un nemainās, tā parasti nav bīstama. Ja acu krāsa mainās pēkšņi vai parādās citi simptomi, jāvēršas pie acu speciālista, lai izslēgtu pamatslimību.
