Cilvēku upurēšana — definīcija, vēsture un rituāli
Uzzini cilvēku upurēšanas definīciju, vēsturiskos kontekstus un rituālus — no seno civilizāciju prakses līdz mūsdienu nosodījumam un likumiem.
Cilvēka upurēšana ir cilvēka nogalināšana kā upuris dievībai vai citam, parasti pārdabiskam spēkam. Tā parasti tika motivēta ticībā, ka cilvēka dzīvība vai asinis var aizsargāt kopienu, nodrošināt auglību, nodrošināt uzvaru karā, apturēt epidēmiju vai nodrošināt labu ražu. Prakse ir dokumentēta daudzās pasaules vietās un laikmetos, tomēr tās veidi, mērķi un sociālā nozīme ievērojami atšķīrās.
Vēsture un reģionālās atšķirības
To praktizēja daudzās senajās kultūrās. Dažādās kultūrās šī prakse bija atšķirīga gan pēc biežuma, gan pēc rituālu formas. Piemēram, dažas mērķtiecīgas un sistemātiskas upurēšanas formas ir plaši zināmas no priekškolumbiāņu Mesoamerikas tautu, piemēram, maiji un acteki, kuriem bija sarežģīti reliģiski kalendāri un rituāli, kuros cilvēkvairošana reizēm bija daļa no reliģiskās prakses. Citas sabiedrības uz cilvēka upurēšanu skatījās kā uz primitīvu vai krasu praksu, ko vajadzētu ierobežot vai iznīdēt.
Mērķi un motivācija
Motīvi var ietvert vēlmi iepriecināt vai nomierināt dievus vai garus, nodrošināt miera un pārticības periodu, atjaunot kosmisko līdzsvaru vai ziedot par labu kopienai. Dažos gadījumos upuri tika saistīti ar svarīgiem notikumiem — valsts dibināšanu, kara sākumu, laika apstākļu mainīšanu vai epidēmijas apkarošanu. Reliģiskā nozīme bieži tika attaisnota ar mitoloģiju un rituālistiem mītiem.
Upuru identitāte un upurēšanas metodes
Upuri varēja būt gan ieslodzītie vai vergi, gan karagūstekņi, gan mazi bērni un zīdaiņi, gan arī brīvprātīgi izvēlētas personas vai simboliskas „upurēšanas” figūras. Konkrētie upurēšanas veidi atšķīrās: dažās tradīcijās cilvēki tika dedzināti, dažos — nogalināti ar ieroci vai asmeņiem, citās — noslīcināti vai atstāti miršanai. Mesoamerikas kultūrās, piemēram, pazīstama bija sirds izņemšana kā rituāla elements, bet citviet tās formas var būt mazāk dramatiski aprakstītas. Ir svarīgi atzīmēt, ka dažas vēstures liecības un klasiskie avoti dažkārt pārspīlē vai kļūdaini interpretē rituālu detaļas.
Vēsturiskie un arheoloģiskie pierādījumi
Arheoloģiski atradumi bieži sniedz tiešāku informāciju par cilvēku upurēšanu: speciāli kapu kompleksi, skeleta atliekas ar traumām, rituālu priekšmeti un rakstiskas liecības. Tomēr materiālie pierādījumi dažkārt ir grūti interpretējami — nav vienmēr viegli atšķirt ekstruordināru rituālu no vardarbības vai kara no upurēšanas. Dažos reģionos atradumi apstiprina sistemātiskas upurēšanas prakses, citur — liecības ir fragmentāras vai pretrunīgas, un pētnieki par tām diskutē.
Mūsdienu attieksme, likumdošana un reti gadījumi
Laika gaitā cilvēku upurēšana visā pasaulē ir kļuvusi mazāk izplatīta, un mūsdienās tā notiek ļoti reti. Lielākā daļa reliģiju un sociālo sistēmu šādu praksi nosoda, un mūsdienu likumi to parasti klasificē kā slepkavību vai cita veida smagu noziegumu. Starptautiskās cilvēktiesību normas stingri aizliedz cilvēku upurēšanu. Tomēr reizēm praktizēšanas gadījumi tiek atklāti arī mūsdienās, galvenokārt vietās ar vājāku valsts pārvaldi vai kur saglabājušās tradicionālas pārliecības; šie gadījumi parasti tiek izmeklēti un sodīti.
Sociālā nozīme un interpretācija
Cilvēku upurēšana ir bijusi sociāli un simboliski sarežģīts fenomens: tai varēja būt kolektīva nozīme — stiprināt kopienas identitāti, demonstrēt varu vai atjaunot kārtību. Modernie pētnieki cenšas izprast šos rituālus ne tikai kā barbarismu, bet arī kontekstā — kā reliģisku, politisku un sociālu darbību, kas risināja konkrētas sabiedrības vajadzības un uztraukumus.
Secinājums
Ar laiku cilvēka upurēšana vairumā pasaules vietu izzuda vai tika aizstāta ar citām reliģiskām praksēm, un mūsdienu sabiedrības to parasti nosoda. Tomēr vēsturiskā izpēte un arheoloģija turpina sniegt ieskatu par to, kāpēc un kā šāda prakse pastāvēja, kā arī par tās dažādajām formām un nozīmēm dažādos laikmetos un kultūrvidēs.
Azteku upura zīmējums.
Fēnicija
Senajā Tuvo Austrumu valstībā Feniķijā praktizēja bērnu upurēšanu savam dievam Moloham. Bībeles autori jūdi to uzskatīja par ļaunumu.
Aztekas
Azteki bija īpaši slaveni ar to, ka plaši praktizēja cilvēku upurēšanu; Huitzilopochtli tika upurēts, lai atjaunotu viņa zaudētās asinis, jo saule bija iesaistīta ikdienas cīņā. Cilvēku upuri novērstu pasaules galu, kas varētu notikt katrā 52 gadu ciklā. Tenohtitlana Lielā tempļa atkārtotajā iesvētīšanā 1487. gadā tika upurēti daudzi gūstekņi.
Tlaloc
Tlaloks prasīja, lai pirmajos acteku kalendāra mēnešos raudošie zēni tiktu rituāli nogalināti.
Azteku upuri, Mendozas kodekss.
Inku impērija
Dienvidamerikas inku reģionos ir atrastas vairākas upurēto bērnu mūmijas.
Raksti
- "Indiešu kults nogalina bērnus dievietes dēļ: Svēti vīri tiek vainoti desmitiem nāves gadījumu izraisīšanā", The Observer (Apvienotās Karalistes laikraksts) Dan McDougall in Khurja, India, Sunday March 5, 2006
- Heinsohn, Gunnar: "Asins upurēšanas un priesteru ķēnišķības uzplaukums Mezopotāmijā: Kosmiskais dekrēts?" (publicēts arī Religion, Vol. 22, 1992)
Saistītās lapas
- Kanibālisms
- Jēzus krustā sišana
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir cilvēka upurēšana?
A: Cilvēka upurēšana ir cilvēka nogalināšana kā upuris dievībai vai citam pārdabiskam spēkam.
J: Kā dažādās kultūrās praktizēja cilvēku upurēšanu?
A: Dažādās kultūrās cilvēku upurēšanu praktizēja dažādi. Dažas no tām, piemēram, maiji un acteki, ir pazīstamas ar savām rituālajām slepkavībām, savukārt citas uz šo praksi ir raudzījušās no augšas kā uz primitīvu. Upuri tika rituāli nogalināti tā, lai iepriecinātu vai nomierinātu dievus vai garus.
J: Kas bija cilvēku upurēšanas upuri?
A: Cilvēku upurēšanas upuri bija gan cietumnieki, gan zīdaiņi, gan vestāļu jaunavas, kuru vēderus pārgrieza ar strupu akmens nazi un sadedzināja sirdis.
J: Vai cilvēku upurēšana ir izplatīta arī mūsdienās?
A.: Cilvēku upurēšana visā pasaulē ir kļuvusi mazāk izplatīta, un tagad upuri tiek upurēti ļoti reti. Lielākā daļa reliģiju šo praksi nosoda, un mūsdienu likumi to parasti uzskata par kriminālnoziegumu. Tomēr arī mūsdienās tas joprojām reizēm ir sastopams, īpaši vismazāk attīstītajos pasaules reģionos, kur joprojām pastāv tradicionālie ticējumi.
Vai ir kādas reliģiskas grupas, kas attaisno cilvēku upurēšanu?
A: Lielākā daļa reliģiju nosoda cilvēku upurēšanu un nekādā veidā to neatbalsta.
J: Kāda veida sodu mūsdienu likumi paredz tiem, kas veic cilvēku upurēšanu?
A.: Mūsdienu likumi cilvēku upurēšanas aktus parasti uzskata par kriminālnoziegumu un attiecīgi piemēro sodus.
J: Vai ir kādi īpaši rituāli, kas saistīti ar senajām cilvēku upurēšanas formām?
A.: Jā, senajās upurēšanas praksēs upuri tika rituāli nogalināti tā, lai iepriecinātu vai nomierinātu dievus vai garus.
Meklēt