K2

K2 ir otrais augstākais kalns pasaulē, kas sasniedz 8611 metrus (28 251 pēdu). Tas ir pazīstams arī kā Godvina-Austena kalns vai Čhogori. K2 ir daļa no Karakoruma kalnu grēdas. Tas atrodas daļēji Ķīnā un daļēji Pakistānā. Nosaukums K2 cēlies no pirmās Karakoruma apsekošanas. Tolaik mērnieki katram kalnam deva vienkāršu apzīmējumu "K", kam sekoja numurs.

K2 ir pazīstams kā Savage Mountain, jo tajā ir ļoti grūti uzkāpt. Tiek uzskatīts, ka uzkāpt tajā ir grūtāk nekā Everestā. K2 ir otrs augstākais mirstības rādītājs starp astoņtūkstošmetrīgajiem kalniem. Uz katriem četriem cilvēkiem, kas sasniedz virsotni, viens iet bojā. Kopš 2011. gada kalna virsotnē ir uzkāpuši tikai 300 cilvēki. Vismaz 80 cilvēki ir gājuši bojā, mēģinot uzkāpt. K2 nekad nav uzkāpts ziemā.

Pirmo reizi virsotni 1954. gadā sasniedza itāļu alpīnisti Lino Lacedelli un Achille Compagnoni.

Nosaukums

Pirmo reizi K2 nosaukumu lietoja Britu Indijas Lielā trigonometriskā pētniecība. Tomass Montgomerijs (Thomas Montgomerie) veica pirmo Karakoruma kalnu masīva apsekošanu. Viņš to darīja no Haramukhas kalna, kas atrodas 210 km uz dienvidiem. Tolaik viņš ieskicēja divas ievērojamākās virsotnes un nosauca tās par K1 un K2.

Lielās trigonometriskās apsekošanas politika paredzēja, ja iespējams, izmantot vietējos kalnu nosaukumus. K1 bija vietējais nosaukums Masherbrum, kas drīz vien tika izmantots. Tomēr K2 nebija vietējā nosaukuma. Iespējams, tas bija tā attāluma dēļ. Tas nav redzams ne no Askole, pēdējā ciema uz dienvidiem, ne no tuvākā ciema uz ziemeļiem. Domājams, ka tikai nedaudzi vietējie iedzīvotāji būtu devušies uz vietu, kur tas būtu redzams. Kā vietējais nosaukums ir ieteikts nosaukums Chogori no diviem baltu valodas vārdiem chhogo ("liels") un ri ("kalns") (چھوغوری). Tomēr nav daudz pierādījumu par tā plašu izplatību. Iespējams, ka to ir izdomājuši rietumu pētnieki. Tas tomēr ir pamatā nosaukumam Qogir (vienkāršotā ķīniešu: 乔戈里峰; tradicionālā ķīniešu: 喬戈里峰; pinyin: Qiáogēlǐ Fēng), ko Ķīnas valdība izmanto kā oficiālo kalna nosaukumu.

Tā kā kalnam nebija vietējā nosaukuma, tika ierosināts nosaukums Godvina-Austena kalns. Tas tika dots par godu Henrijam Godvīnam-Austenam, kurš bija viens no pirmajiem šīs teritorijas pētniekiem. Lai gan Karaliskā ģeogrāfijas biedrība šo nosaukumu noraidīja, tas tika izmantots vairākās kartēs un ik pa laikam tiek lietots joprojām.

K2 joprojām ir nosaukums, ar kuru šo kalnu parasti dēvē. Tagad tas tiek lietots arī baltu valodā un tiek pārveidots kā Kechu vai Ketu. Itāļu alpīnists Fosko Maraini (Fosco Maraini) apgalvoja, ka, lai gan nosaukums K2 radies nejauši, tas kalnam ir labi. Viņš teica:

... tikai vārda kauliņš, viss akmens un ledus, vētra un bezdibenis. Tas nemaz nemēģina izklausīties cilvēciski. Tas ir atomi un zvaigznes. Tajā ir pasaules kailums pirms pirmā cilvēka - vai arī planētas, kas apgrauzta pēc pēdējā cilvēka.

Montgomerija oriģinālā skice ar nosaukumu K2Zoom
Montgomerija oriģinālā skice ar nosaukumu K2

Kāpšanas vēsture

Agrīnie mēģinājumi

Pirmo reizi kalnu 1856. gadā apsekoja eiropiešu komanda. Komandas dalībnieks Tomass Montgomerijs nosauca kalnu par K2. Pārējos kalnus sākotnēji nosauca par K1, K3, K4 un K5, bet vēlāk tos pārdēvēja par vietējiem nosaukumiem. 1892. gadā Martins Konvejs vadīja britu ekspedīciju, kas nonāca Baltoro ledājā.

Pirmo reālo mēģinājumu uzkāpt K2 1902. gadā veica anglo-šveiciešu ekspedīcija. Lai sasniegtu kalna pakājē, viņiem bija nepieciešamas četrpadsmit dienas. Pēc pieciem mēģinājumiem komanda nokļuva tikai 6525 metru augstumā (21 407 pēdas).

Nākamā ekspedīcija notika 1909. gadā. To vadīja itāļu princis Luidži Amedeo, Abruci hercogs. Šī komanda nokļuva tikai līdz 6250 m augstumam kalna dienvidaustrumu atsegumā. Pēc tam, kad hercogs meklēja un neatrada citus maršrutus, viņš paziņoja, ka K2 nekad netiks uzkāpts.

Nākamais mēģinājums tika veikts tikai 1938. gadā. Toreiz amerikānis Čārlzs Hjūstons uz kalnu devās ekspedīcijā. Viņi nolēma, ka labākais maršruts ir Abruzci atsegums, un uzkāpa aptuveni 8000 m augstumā (26 000 pēdu).

1939. gadā amerikāņu ekspedīcija Friča Vīsnera vadībā pietuvojās 200 metru (660 pēdu) attālumā no virsotnes. Tā beidzās ar katastrofu, kad kalnā gāja bojā četri ekspedīcijas dalībnieki.

Čārlzs Hjūstons mēģināja vēlreiz 1953. gadā. Mēģinājums bija neveiksmīgs vētras dēļ, kas ieslodzīja komandu uz 10 dienām 7 800 metru augstumā. Ekspedīcijas laikā gāja bojā viens alpīnists. Daudzi citi gandrīz gāja bojā masveida kritienā, bet Pīts Šenings viņus izglāba.

Pirmie panākumi

Visbeidzot 1954. gadā itāļu ekspedīcija sasniedza virsotni. To vadīja ģeologs Ardito Desio. Divi alpīnisti, kas sasniedza virsotni, bija Lino Lacedelli un Achille Compagnoni 1954. gada 31. jūlijā pulksten 18.00. Viens ekspedīcijas dalībnieks (pulkvedis Muhameds Ata-ullah no Pakistānas) bija piedalījies arī 1953. gada amerikāņu mēģinājumā. Pārējie dalībnieki bija zinātnieki, ārsts, fotogrāfs un citi. Mēģinājuma laikā gāja bojā Mario Pučozs. Divus citus dalībniekus nācās hospitalizēt, un vienam no viņiem apsaldējumu dēļ bija jāamputē pirksti.

Vēlākie panākumi

Otrais panākums tika gūts tikai 23 gadus pēc pirmā panākuma. Tā bija japāņu ekspedīcija, ko 1977. gadā vadīja Ichiro Yoshizawa.

Trešais panākums tika gūts 1978. gadā, un tajā tika izmantots cits maršruts nekā pirmajos divos. To veica amerikāņu komanda, ko vadīja Džeimss Vittakers.

Vēl viens ievērojams panākums bija 1982. gadā, kad japāņu komanda uzkāpa no grūtākās Ķīnas puses. Iepriekšējie panākumi bija no Pakistānas puses. Ekspedīciju vadīja Isao Shinkai un Masatsugo Konishi. Trīs komandas locekļi 14. augustā nokļuva virsotnē. Tomēr viens no viņiem gāja bojā, nokāpjot lejā. Četri pārējie dalībnieki nokļuva virsotnē nākamajā dienā, 15. augustā.

Pirmais cilvēks, kas divreiz sasniedza virsotni, bija čehu alpīnists Jozefs Rakoncajs. Viņš piedalījās 1983. gada Itālijas ekspedīcijā, kas sasniedza virsotni. Pēc trim gadiem viņš vēlreiz sasniedza virsotni starptautiskas ekspedīcijas sastāvā.

Pirmā sieviete, kas sasniedza virsotni, bija poļu alpīniste Vanda Rutkeviča 1986. gadā. Vēl divas citas sievietes sasniedza virsotni vēlāk tajā pašā dienā, bet, nokāpjot no tās, gāja bojā.

2004. gadā spāņu alpīnists Karloss Sorija Fontāns (Carlos Soria Fontán) 65 gadu vecumā kļuva par vecāko cilvēku, kas jebkad uzkāpis K2.

2018. gadā poļu alpīnists Andžejs Bargiels kļuva par pirmo cilvēku, kas ar slēpēm nolaidās no K2 pēc tam, kad bija nokļuvis virsotnē.

Papildus šiem ievērojamajiem panākumiem kalna virsotnē ir uzkāpuši aptuveni 300 cilvēku.

K2 no austrumiem, uzņemts 1909. gadāZoom
K2 no austrumiem, uzņemts 1909. gadā

Achille Compagnoni K2 virsotnē 1954. gadāZoom
Achille Compagnoni K2 virsotnē 1954. gadā

Kāpšanas grūtības

Lai gan Everesta virsotne ir augstāka, K2 ir daudz grūtāka un bīstamāka. Daļēji tas ir sliktāku laikapstākļu dēļ. Daudzi uzskata, ka tā ir pasaulē visgrūtākā un bīstamākā kāpšana. Tas ir iemesls, kāpēc K2 ir iesaukts par "mežonīgo kalnu". Tikai aptuveni 300 cilvēku ir uzkāpuši virsotnē. Tas ir daudz mazāk nekā 5 600 cilvēku, kas ir uzkāpuši Everesta virsotnē. Vismaz 80 cilvēki (2010. gada septembrī) ir gājuši bojā, mēģinot uzkāpt.

Lai gan daži ir mēģinājuši uzkāpt K2 ziemā, vēl nevienam nav izdevies.


AlegsaOnline.com - 2020 / 2023 - License CC3