Latonas strūklaka (Bassin de Latone) Versaļas dārzos — vēsture

Uzzini Latonas strūklakas Versaļas dārzos vēsturi — Le Notra projekts, Marsi brāļu skulptūras, 1686. g. pārveide un simbolika ar Latonu, Apolonu, vardēm un bruņurupučiem.

Latonas strūklaka (franču: Bassin de Latone) ir viena no ievērojamākajām strūklakām Versaļas dārzos. Tā atrodas uz austrumu–rietumu ass starp Versaļas pili, Apolona strūklaku, Zaļo paklāju un Lielo kanālu, – daļēji tāpēc strūklaka kalpo kā vizuāls savienojums starp pils ēku un kanāla panorāmu. Latona virzienā vērsta uz rietumiem, un tās kompozīcija ir saplānota tā, lai to varētu skatīt no vairākiem skatu punktiem pils un dārzu ass garumā.

Vēsture un projektēšana

Strūklaka tika projektēta 1666. gadā slavenā ainavu arhitekta Andrē Le Nôtre vadībā kā daļa no Versaļas lielā dārzu plāna. No 1668. līdz 1670. gadam statujas un figūras no svina izveidoja brāļi Marsi (Gaspard un Balthazar Marsy). 1686. gadā būvi un skulpturālo ansambli pārveidoja arhitekts Jules Hardouin‑Mansart: viņš pagrieza Latonas grupu par 180 grādiem (tā sākotnēji bija vērsta pret pili) un paaugstināja pjedestālu, lai figūra būtu redzamāka no attāluma un lai kompozīcija labāk iederētos dārza lielajā perspektīvā.

Apraksts un simbolika

Strūklaka ir veidota kā vairāku pakāpju kompozīcija, kas bieži tiek dēvēta par “kūkas” (gâteau) stilu — augšējā daļa ir centrālais punkts, bet zemāk esošie līmeņi izplūst plašāk. Augšējā stāvā atrodas dievietes Latonas statuja. Līdzās dievietei stāv viņas mazie bērni — Apolons un Diāna, kas sasaista strūklaku ar Apolona simboliku Versaļā (Apolons bieži tiek asociēts ar Luiju XIV kā “Saules karali”).

Otrajā un trešajā līmenī izvietotas vardes, bet zemākajā līmenī redzami bruņurupuči un aligatori. Šīs figūras atspoguļo Ovidija “Pārvērsumos” aprakstīto Latonas mitu: Latona pārvērta liķiešu zemniekus par vardēm, kad tie izsmēja viņu un atteicās dot ūdeni, bēgot no greizsirdīgās un dusmīgās Junonas. Tādējādi strūklaka vienlaikus attēlo mītu un kalpo kā politisks un simbolisks vēstījums par varu, žēlastību un sodu – motīviem, kas 17. gadsimta Francijā tika plaši izmantoti oficiālajā ikonogrāfijā.

Materiāli, tehniskie risinājumi un saglabāšana

Oriģinālās figūras bija kalti no svina, kā tas bija raksturīgi daudziem skulpturāliem darbiem Versaļā tajā laikmetā. Strūklakas ūdens piegādi un darbību nodrošināja sarežģīta hidrauliskā sistēma, kas darbojās ar akveduktiem, rezervuāriem un gravitācijas principu — daļa no lielā dārzu laistīšanas un strūklaku tīkla, kas padarīja Versaļu par tehnisku un estētisku brīnumu savā laikmetā.

Laikmetā kopš 17. gadsimta Latonas strūklaka ir vairākkārt atjaunota un konservēta. Hardūin‑Mansarta 1686. gada izmaiņas bija pirmās lielākās pārveides, bet vēlākos gadsimtos tika veikti remonti, restaurācijas darbi un saglabāšanas pasākumi, lai aizsargātu gan metāla figūras, gan ūdens konstrukcijas no korozijas un nolietojuma. Mūsdienās dārzu pārvaldība regulāri veic restaurācijas un apkopes darbus, lai nodrošinātu ansambļa saglabāšanu nākamajām paaudzēm.

Kultura un apmeklētāju nozīme

Latonas strūklaka ir nozīmīga ne tikai ar savu māksliniecisko un mitoloģisko saturu, bet arī kā daļa no Versaļas kopējā skeitlapa — pils un parka ansambļa, kas iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Strūklaka ir labi redzama no pils balkoniem un no garās perspektīvas, ko veido Zaļais paklājs un Lielais kanāls.

Apmeklētāji parasti apskata strūklaku pastaigājot pa dārziem; strūklaka īpaši iespaidīga kļūst pasākumu laikā, kad darbojas dārzu ūdens instalācijas, piemēram, "Grandes Eaux" un muzikālie ūdens šovi, kad tiek aktivizētas vairākas strūklakas un ūdens efekti vienlaikus.

Latonas strūklaka ir spilgts piemērs tam, kā mīts, arhitektūra un inženierija savienojas klasiskajā franču dārzu mākslā, veidojot vietu, kas joprojām piesaista gan mākslas mīļotājus, gan vēstures interesentus.

Meklēt pēc burta