Leizu — leģendārā Ķīnas karaliene, kas atklāja zīdu
Leizu bija leģendāra Ķīnas karaliene. Saskaņā ar tradīcijām viņa 28. gadsimtā pirms mūsu ēras atklāja zīdu un izgudroja zīda stelles. Šī leģenda izceļ Leizu kā zīda ražošanas — serikultūras — simbolu. Lai gan stāsti ir mitoloģiski, tie atspoguļo reālu procesu, kas kļuva par svarīgu Ķīnas kultūras un ekonomikas daļu.
Leģendas par zīdu
Viņa, pēc teikām, atklāja zīdtārpiņus, pastaigājoties netālu no karaļa zīdkokiem. Tomēr pastāv dažādi stāsti par to, kā tieši viņa saprata, ka no tārpiem var iegūt zīdu.
Vienā versijā teikts, ka viņa ar pirkstu pieskārusies tārpam, un no tā izspraucies zīda pavediens. Zīds turpinājis izplūst, un viņa to aptinusi ap pirkstu. Kad zīds izplūda, viņa ieraudzīja mazu kokonu un saprata, ka šis kokons ir zīda avots. Šis stāsts ilustrē principu, ko mūsdienās sauc par spolītes vai reelinga metodi — no kokona izurbj ilgi nepārtrauktu pavedienu.
Cits stāsts vēsta, ka viņa atradusi zīdtārpiņus, kas ēduši zīdkoka lapas un vērpuši kokonus. Viņa savākusi dažus kokonus un tad apsēdusies uz tēju. Dzerot tēju, viņa iemeta kokonu tvaicējamajā ūdenī. No kokona sāka atdalīties smalks pavediens. Leizu atklāja, ka var šo mīksto un jauko pavedienu aptīt ap pirkstu. Šī ainas daļa izskaidro vienkāršo, praktisko metodi, kā kokonus apstrādāja, lai iegūtu lietojamu zīda dziju.
Izgudrojumi un tehniskais process
Leizu izmantoja un, leģendāri, izgudroja ierīces, kas ļāva savienot vairākus plānus zīda pavedienus vienā biezākā un izturīgākā diegā — tas ir process, ko dēvē par spolīšu reelingu. Viņai piedēvē arī pirmo zīda stelles izgudrošanu, kas ļāva zīdu aušanai pārvērsties audumos ar dažādu rakstu un krāsu iespējām. Reālā serikultūras tehnika ietver kokonu mīkstināšanu (piemēram, ar karstu ūdeni), lai atbrīvotu sericīnu saistvielu, un vairākas atsevišķas šķiedras sapīšanu kopā, lai iegūtu stiprāku diegu.
Vēsturiskā nozīme
Nav zināms, cik lielā mērā šis stāsts atbilst vēsturiskajai patiesībai, ja vispār atbilst, taču vēsturnieki zina, ka pirmo reizi zīdu sāka ražot Ķīnā. Arheoloģiskie atradumi rāda, ka zīda izmantošana Ķīnā ir ļoti sena, un zīds drīz vien kļuva par vienu no svarīgākajiem preču produktiem, kas veicināja tirdzniecību un kultūras apmaiņu. Zīds bija ne tikai grezns audums apģērbiem un rotājumiem, bet arī sociāla un diplomātiska valūta, ko izmantoja dāvināšanai un tirdzniecībai.
Tradicionāli serikultūras noslēpums tika rūpīgi glabāts, un zināšanas par zīda ražošanu ilgu laiku palika Ķīnas monopols. Vēlākais zīda izplatīšanās ceļš pa tirdzniecības maršrutiem — vēlāk sauktu par Zīda ceļu — palīdzēja šai tehnoloģijai un materiālam izplatīties uz citām pasaules daļām.
Mantojums
Leizu kā leģendāra figūra simbolizē zīda ražošanas sākumu un rūpnieciskā meistarības pirmsākumus Ķīnā. Viņas tēls tiek minēts gan folklorā, gan literatūrā kā sieviete, kas iemācīja cilvēcei izmantot dabas dāvanas — zīdtārpu kokonus — praktiskā un mākslinieciskā veidā. Leizu stāsti skar ne tikai tehnisku atklājumu, bet arī ideju par zināšanu nodošanu no paaudzes paaudzē, kas ļāva serikultūrai attīstīties un kļūt par globālu nozari.
