Maķedonijas falanga — sarisas šķēpnieku formācija
Uzzini Maķedonijas falangas taktiku un sarisu garos šķēpus — Filipa II un Aleksandra Lielā inovatīvā kaujas formācija, kas mainīja antīkā kara vēsturi.
Maķedonijas falanga ir kājnieku formējums, ko izveidoja Filips II. To izmantoja viņa dēls Aleksandrs Lielais, lai iekarotu Persijas impēriju. Šo formāciju veidoja šķēpmetēji ar 18 līdz 20 pēdu (5,5-6 m) gariem šķēpiem. Tos sauca par sarisām. Tie bija jāvaldīja ar divām rokām; mazāks vairogs bija pārmests pāri kreisajam plecam, jo lielo šķēpu dēļ pilnvērtīgi lietot lielu vairogu nebija iespējams. Falanga parasti bija sakārtojama vairākās rindās — parasti 8–16 rindas dziļa — tā, ka priekšējās rindas sarisas izstiepa tā, ka tās radīja bīstamu šķēpu joslu, kurai ienaidniekam bija grūti pretoties. Lai gan sarissas sniedza milzīgu aizsardzību frontē, tās bija smagas, apgrūtinošas manevrēt un prasīja stingru disciplīnu un mūžīgu treniņu.
Maķedonijas falanga bija gandrīz neaizsniedzama no frontes, bet ievērojami neaizsargāta no sāniem un aizmugures, kur tai varēja uzbrukt ienaidnieka jātnieki. Tāpēc šai sistēmai bija nepieciešama aizsardzība no mobilākiem spēkiem. To nodrošināja Maķedonijas jātnieki — slavenākie no tiem bija Aleksandra kompanjoni (hetairoi) — kā arī vieglāki infanterijas veidi un elites kaujinieki, saukti par hypaspistiem (vai “vairogu nesējiem”), kuri aizsargāja falangas sānu malas un savienoja kavalērijas un falangas darbību. Kaujas sākumā Aleksandrs bieži izmantoja falangu, lai stabili saspiestu ienaidnieka centru vai noturētu fronti; tajā pašā laikā viņa smagā kavalērija manevrēja, lai iznīdētu pretiniekus vai uzbruktu atklātiem flangiem. Pēc veiksmīga kavalērijas trieciena falanga varēja virzīties uz priekšu un nostiprināt iegūto izkrišanu.
Taktika uzbrukumā un aizsardzībā
Aleksandrs izmantoja falangu kā bāzes un “klinšu” elementu — tā noturēja ienaidnieku uzmanību un spēkus vietā, kamēr mobilā kavalērija veica izšķirošo triecienu. Piemēram, kaujā pie Gaugamēlas Aleksandrs nospēlēja ar flangu pārbīdēm: viņš manevrēja pa labo flangu, lai novērstu Persijas armijas divkāršu aplenkumu, un, kad Darijs pavēlēja saviem jātniekiem kreisajā flangā pārbaudīt grieķu slīpo kustību, Aleksandra pavadošā kavalērija uzbruka novājinātajam ienaidnieka centram, kur bija izvietots Darijs, un tai sekoja falangas formējums, kas nostiprināja panākumu un izraisīja persiešu sabrukumu. Šādas kombinācijas — stingrums frontē un mobilitāte sānos — bija Maķedonijas panākumu atslēga.
Organizācija, aprīkojums un treniņš
- Aprīkojums: galvenais ieročs — sarissa; mazāks vairogs (pelta vai līdzīgs) kreisajā plecā; ķiveres un ķermeņa aizsargi (piemēram, linothorax vai metāla bruņas) atkarībā no vienības statusa un laika perioda.
- Formējums: falanga veidoja stingru, blīvu rindu masīvu, kur priekšējās rindas turēja sarissas uz priekšu, bet aizmugurējās rindas turēja šķēpus paceltus, lai nodrošinātu aizstājību un papildu slodzi uz ienaidnieku.
- Treniņš: falangas kaujas efektivitāte balstījās uz stingru disciplīnu, kopīgu vingrināšanos un vienotu virzienu uzturēšanu — tikai ļoti trenēti vīri spēja strādāt sinhroni ar garajiem šķēpiem.
Ierobežojumi un vēsturiskā attīstība
Maķedonijas falangas galvenais ierobežojums bija mobilitāte un elastība: sarežģītā reljefā (kalnos, mežos, šaurās ainavās) garās sarissas bija nepiemērotas, un sānu uzbrukumi varēja būt postoši. Turklāt laika gaitā pretinieki attīstīja taktikas, kas izmantoja flangu manevrus, vieglo infanteriju vai mobilākas formācijas, lai apietu falangu. Pēc Aleksandra nāves falanga turpināja dominēt Hellenistiskā perioda armijās, taču galu galā tā tika novājināta sakarā ar Romiešu militārajām inovācijām (manipulu un vēlāk kohortu sistēmas elastīgums) un mainīgo kaujas stilu.
Kopumā Maķedonijas falanga un tās sarissas bija tehniski un taktiski sasniegums savā laikmetā: kombinācijā ar profesionālu kavalēriju un elitei piederošiem karavīriem tā nodrošināja Filipa II un Aleksandra izcilus uzbrukuma instrumentus, kas ļāva iekarot plašas teritorijas un mainīt antīkā pasaules politisko karti.
Maķedonijas kaujas formējums. Hipaspisti, elites smagā kājnieki, ir kļūdaini apzīmēti kā elites smagā kavalērija.
Maķedoniešu falanga: vairogi ir mazāki un vieglāki nekā tradicionālajai hoplītu falangai, sarisa ir divreiz garāka par tradicionālajiem šķēpiem.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija maķedoniešu falangi?
A: Maķedonijas falanga bija kājnieku formējums, ko izveidoja Filips II un izmantoja viņa dēls Aleksandrs Lielais, kad viņš iekaroja Persijas impēriju. To veidoja šķēpmetēji ar gariem šķēpiem, ko sauca par sarissos, kuri bija ar abām rokām, un mazākiem vairogiem, kas bija piekārti pār kreiso plecu.
J. Kā Aleksandrs izmantoja falangu kaujā?
A: Kaujas sākumā Aleksandrs izmantoja falangu, lai sagūstītu ienaidnieku, jo viņa smagā kavalērija izdzina viņu zirgus no lauka. Pēc tam viņš ar jātnieku uzbruka pret izvēlēto pretinieku sāniem vai atklātām ienaidnieka vienībām, bet pēc tam ar falangu devās pret to centru.
J: Kāpēc agrīnās grieķu pilsētas-valstis neizmantoja jātnieku karaspēku?
A: Agrīnās grieķu pilsētas-valstis bieži cīnījās šaurās ieleju ieplakās, kur kavalērija bija mazāk svarīga vai pat nepastāvēja. Tomēr, piemēram, kaujās starp Grieķiju un Persiju viņi cīnījās atklātākā teritorijā, kur kavalērija kļuva par galveno spēku.
J: Kas notika pie Gaugamēlas?
A: Pie Gaugamēlas Aleksandrs manevrēja, lai novērstu divkāršu Darija persiešu armijas ielenkšanu, ļaujot savai jātnieku karaspēkam uzbrukt Darija novājinātajam centram, kamēr viņam sekoja viņa falangas formējums.
J: Kas padarīja Maķedonijas falangu neuzvaramu no frontes?
A: Maķedonijas falangas bija neuzvaramas no frontes, jo tās veidoja šķēpmetēji ar gariem šķēpiem, kurus sauca par sarissos un kurus varēja vienlaikus izmantot aizsardzībai un uzbrukumam.
J: Kā Maķedonija aizsargāja savas falangas kauju laikā?
A: Sistēmai bija nepieciešama aizsardzība, ko tā saņēma no Maķedonijas kavalērijas, kas bija pietiekami elastīga, lai pasargātu sevi no uzbrukumiem no sāniem un aizmugures, ļaujot ienaidnieka kavalērijai uzbrukt.
J: Kādus ieročus šķēpmetēji nesa šajā formējumā?
A: Šķēpmetēji nēsāja 5,5-6 metrus garus šķēpus, ko sauca par ragainajiem šķēpiem, kuri bija divrocīgi, un tiem virs kreisā pleca bija piestiprināti mazāki vairogi papildu aizsardzībai kaujas laikā.
Meklēt