Maniraptori ("roku ķērāji") ir celauraura dinozauru klods, kas sākās juras periodā.

Daudzi paleontologi uzskata, ka putni no tiem attīstījās pirms aptuveni 150 miljoniem gadu. Tādējādi saskaņā ar filoloģētisko taksonomiju putni pēc definīcijas ir maniraptori, un citi maniraptori ir to tuvākie radinieki. Tagad no Jeholas biotas ir zināms, ka daudziem vai visiem šī klaida pārstāvjiem bija spalvas. Tos bieži dēvē par dinoputniem.

Primitīvākais (bazālais) grupas pārstāvis varētu būt Ornitholestes, bet visattīstītākais (atvasinātais) no maniraptoriem, kas nav putni, ir Deinonychus.

Īpašības un morfoloģija

Maniraptoriem raksturīgas vairākas kopīgas anatomiskas pazīmes, kas atšķir tos no citiem teropodu kladiem. Starp nozīmīgākajām ir:

  • salīdzinoši garas priekšējās ekstremitātes ar trīs pirkstiem, kas bieži bija kustīgi un piemēroti satveršanai;
  • pusmēnessveida karpālais kauls (semilunate karpal), kas ļāva plaukstai rotēties un locīties tā, kā to redzam mūsdienu putnu spārnos;
  • palielināta smadzeņu daļa un jutīgāks maņu aparāts, kas saistīts ar aktīvāku plēsību vai sarežģītāku uzvedību;
  • vieglāka, bieži daļēji pneimatizēta skeleta uzbūve un daži kaulu veidojumi, kas vēlāk izmantoti lidošanai (putnos).

Spalvas, izolācija un lidojuma pirmsākumi

Fosilajos atradumos no Ķīnas (piemēram, Jeholas biota) un citām vietām ir atrasti daudzi maniraptori ar dažādu tipu spalvām — no primitīvām, cilindriskām proto-spalvām līdz sarežģītām pennae (spalvu kārtām), kas atgādina mūsdienu putnu spalvas. Spalvu funkcijas, visticamāk, ietvēra:

  • termoregulāciju (siltuma saglabāšanu);
  • ornamentu un izrādīšanos (seksuālais atlases elements);
  • palīdzību manevrēšanā skriešanas laikā vai lēcienos starp kokiem;
  • galu galā — attīstību uz lidošanu vērstiem spārniem dažos paveidos.
Par lidojuma izcelsmi diskusijas joprojām turpinās — pastāv hipotēzes par koku augšā uz leju (arboreal, "no kokiem uz leju") un par uz zemes bāzētu virzību uz lidošanu (cursorial, "no zemes uz augšu"). Iespējams, ka vairākas uzvedības un morfoloģiskas iezīmes kopā noveda pie aktīva lidojuma attīstības putnu priekštečos.

Taksonomija un grupas

Maniraptora ietver vairākas labi zināmas grupas, piemēram, dromaeosaurīdus (raptorveida dinozauri ar "sirpveida" naglu uz otrā pirksta), troodontīdus, oviraptorosaurīdus, alvarezsaurīdus un therizinosaurīdus, kā arī pašu putnu līniju. Šī grupas iekšējā daudzveidība ir liela — tās pārstāvji var būt gan mazi un putnam līdzīgi, gan lielāki un netipiski herbivori (piem., therizinosaurīdi).

Fosilā pierādījumi un slavenākie atradumi

Fosilijas, kas atklāj spalvu sevību un putnu līdzības, ir atrastas daudzās vietās: Jeholas biota (Liaoning provinces, Ķīna), Solnhofen (Vācija) un citur. No šiem atradumiem pazīstami taksoni kā Anchiornis, Microraptor, Caudipteryx un Sinornithosaurus, kas demonstrē dažādus spalvu veidus un uzbūves pakāpes. Arī fosilijas, kurās redzama paternālā vai mātes pozīcija uz ligzdas (brooding), sniedz pierādījumus par rūpēm par pēcnācējiem — īpašību, kas raksturīga mūsdienu putniem.

Ekoloģija un uzvedība

Maniraptori ieņēma dažādas ekoloģiskas nišas — no aktīviem plēsējiem līdz visēdājiem vai herbivoriem. Daži bija ātri skrējēji, citi — labi piemēroti klimpām vai manipulācijai ar priekšmetiem. Spalvu attīstība, smadzeņu palielināšanās un roku kustīgums norāda uz sarežģītāku uzvedību, iespējamu ligzdošanu un izsmalcinātāku medību taktiku.

Kopsavilkums

Maniraptori ir daudzveidīga un evolūcijas ziņā nozīmīga teropodu grupa. Tie ne tikai rāda pāreju no tipiskiem dinozauriem uz putniem, bet arī demonstrē, kā spalvu attīstība un skeleta pārstrukturēšanās var novest pie pilnīgi jaunas dzīvesformas — lidojošiem putniem. Mūsdienu pētījumi un jauni fosiliju atklājumi turpina precizēt grupas izcelsmi, iekšējo sistemātiku un dzīves veidu.