Mercalli intensitātes skala (precīzāk — modificētā Mercalli intensitātes skala) ir skala, pēc kuras mēra zemestrīču intensitāti. Atšķirībā no Rihtera skalas, kas kvantificē zemestrīces lielumu (enerģiju), Mercalli skala neņem vērā tieši zemestrīces enerģiju. Tā drīzāk klasificē zemestrīces pēc to izraisītajām sekām — kā cilvēki tās juta un kādi postījumi radušies. Ja postījumi ir nelieli, skala apraksta, kā cilvēki juta zemestrīci vai cik daudzi to sajuta.
Ļoti bieži šo skalu izmanto neģeologi un civilās aizsardzības dienesti, jo cilvēkiem ir vieglāk aprakstīt zemestrīces radītos postījumus, nekā uzreiz veikt aprēķinus, lai iegūtu vērtību pēc Rihtera skalas. Mercalli intensitāte ir lokāls rādītājs — viena un tā pati zemestrīce var dažādās vietās radīt dažādas intensitātes atkarībā no attāluma līdz epicentram, zemes virsmas īpašībām un būvju šķirbām.
Līmeņi (I–XII)
Skala sastāv no I līdz XII, kur I ir vājākā (instrumentāla) un XII — visbīstamākā (katastrofāla). Tālāk sniegti īsi apraksti, kas atbilst modificētajām Mercalli/Cancani/Sieberg (MCS) un Mercalli–Wood–Neumann (MWN) variācijām:
- I — Instrumentāls: jūtams tikai ar seismogrāfiem; cilvēki visbiežāk nejūt.
- II — Ļoti vājā: dažiem cilvēkiem, īpaši augšējos stāvos, var šķist viegla kratīšanās; vispār nav bojājumu.
- III — Vājā: īslaicīga kratīšanās; daži cilvēki to jūt; var kustēties vieglas priekšmetu.
- IV — Mērāma: jūtama lielākajai daļai cilvēku iekštelpās; trauki, logu stikli var nelielā mērā vibrēt.
- V — Mērāma līdz stipra: gandrīz visi jūt; vieglas sienu noberzes, nelieli krītoši priekšmeti.
- VI — Vāja līdz mērena bojājuma: daļējas plaisas vieglajās konstrukcijās; mēbeles var pārvietoties.
- VII — Stipra bojājuma: redzamas plaisas ēkās, daļēja strukturāla bojāeja vājākās būvēs; grīdas un mūra šuvju bojājumi.
- VIII — Liela bojājuma: nopietni bojājumi daudzām ēkām, mūra konstrukcijas var sabrukt; ceļi un dzelzceļa sliedes var deformēties.
- IX — Kritiski bojājumi: daudzas stabilas ēkas bojā; pamati var tikt bojāti; zemes deformācijas.
- X — Ekstremāla: gandrīz visas ēkas cieš plašus bojājumus; lielas zemes deformācijas; tilti sabrūk.
- XI — Gandrīz sagraujoša: plašas sabrukšanas zonas; inženierbūves gandrīz pilnīgi bojātas.
- XII — Katrastrofāla: pilnīga iznīcināšana; ainava var mainīties (lielas zemes pārvietošana, avotu izslēgšana, upju gultņu maiņa).
Vēsture
Džuzepe Merkalli (Giuseppe Mercalli, 1850–1914) sākotnēji izstrādāja skalu ar desmit līmeņiem. Adolfo Kankani (Adolfo Cancani) 1902. gadā skalu paplašināja līdz divpadsmit līmeņiem, bet Augusts Heinrihs Zībergs (August Heinrich Sieberg) vēlāk veica papildus pārstrādi. Tāpēc šo sistēmu dažkārt dēvē par Mercalli–Cancani–Sieberg (MCS) skalu. Harijs O. Vuds (Harry O. Wood) un Frenks Neimans (Frank Neumann) to pārtulkoja angļu valodā un publicēja kā Mercalli–Wood–Neumann (MWN) skalu. To rediģēja arī Čārlzs Frānsiss Rihters, kurš vēlāk izstrādāja savu magnitūdas skalu (Rihtera skalu).
Kā tiek noteikta intensitāte
Intensitāte parasti nosakāma, pamatojoties uz:
- vērojumiem un aculiecinieku aprakstiem (jūtas, trokšņi, kustības);
- bojājumu inventarizāciju ēkām un infrastruktūrai, ņemot vērā būvju tipu un konstrukciju;
- seismogrāfu datiem, kas var sniegt instrumentālus rādītājus (piem., virsmas paātrinājums — PGA, ātrums — PGV) un pēc tam tos aptuveni konvertēt uz intensitātes līmeņiem;
- izolētām lauka izpētēm un isoseizmālajām kartēm, kurās intensitātes līnijas parāda, kā intensitāte mainās telpā.
Lietojums un ierobežojumi
Galvenie skalas pielietojumi:
- ātrai situācijas novērtēšanai pēc zemestrīces — kur un cik stipri ir cietis reģions;
- civilās aizsardzības un glābšanas plānošanai;
- vēsturisku zemestrīču raksturošanai, ja instrumentālie mērījumi nav pieejami;
- būvnormatīvu un risku kartējuma sagatavošanai.
Ierobežojumi:
- intensitāte nav tieši salīdzināma ar magnitūdu (piem., Rihtera skalas vērtību) — tā atkarīga no attāluma, vietējām augsnes īpašībām un būvju drošības līmeņa;
- subjektivitāte — lielā mērā balstīta uz cilvēku novērojumiem un būvju-vulnerability variācijām;
- teritoriālā mainība — viena zemestrīce var radīt plašu intensitāšu spektru dažādās vietās.
Savstarpējās attiecības ar magnitūdu
Lai gan nav tiešas vienādojamas atbilstības, prakse rāda, ka lielākas magnitūdas zemestrīces parasti rada augstākas maksimālās intensitātes ap epicentru. Piemēram, neliela magnitūda (~Mw 4–5) parasti rada intensitātes līdz apmēram VI–VII tuvu epicentram, bet spēcīgas zemestrīces (~Mw 7+) var radīt intensitātes IX–XII iepretim epicentram. Tomēr šie skaitļi ir aptuveni — precīzu intensitāti nosaka daudzi faktori (dziļums, ģeoloģija, attālums un būvju kvalitāte).
Noslēgums
Mercalli intensitātes skala ir svarīgs rīks, lai saprastu, kā zemestrīces ietekmē cilvēkus un infrastruktūru. Tā papildina magnitūdu skalas, sniedzot praktisku un lokāli izmantojamu informāciju par bojājumiem un sajūtām, taču jālieto kopā ar instrumentālajiem datiem un ģeoloģiskām analīzēm, lai iegūtu pilnīgu attēlu par seismisko notikumu un tā riskiem.