Maliks Mir Sultans Hāns (1905 – 1966. gada 25. aprīlis) bija viens no spožākajiem un neparastākajiem šaha talantiem 20. gadsimta sākumā. Viņu bieži atzīst par "iespējams, izcilāko mūsdienu dabisko spēlētāju" — spēlētāju ar neparasti attīstītu intuīciju un mazu formālu izglītību šaha teorijā. Hāns bija no Britu Indijas, un viņa karjera īsā, bet spožā periodā Lielbritānijā un starptautiskajos turnīros lika par viņu runāt visai šaha pasaulei.

Agrākā dzīve un apgūšana

Sultans Hāns dzimis Pendžābas reģionā (mūsdienu Pakistānas teritorijā). Deviņu gadu vecumā viņam tēvs iemācīja vietējo indiešu šaha variantu — spēles versiju, kas bija tuva mūsdienu šaham, taču saglabāja dažas vecākas arābu šaha iezīmes. Galvenā atšķirība bija tā, ka pirmajā gājienā puszķi nevarēja pārvietoties divus laukumus, līdz ar to atklāšanas teorijas nozīme bija mazāka un spēles attīstība bieži vien noritēja lēnāk un intuitīvāk.

Līdz 21 gada vecumam Hāns bija spēcīgākais spēlētājs Pendžābā. Viņa talants pievērsa uzmanību sēram Umaram (pulkvedim Nawab Sir Umar Hayat Khan), kurš ieveda jauno spēlētāju savā mājsaimniecībā ar nolūku apmācīt Eiropas šaha versijā un iepazīstināt ar augsta līmeņa meistariem.

Ātra uzvara Indijā un ceļš uz Eiropu

1928. gadā Sultans Hāns kļuva par Indijas čempionu, izcīnot astoņas uzvaras un vienu neizšķirtu bez zaudējumiem. Pēc tam, saņemot apmācību no britu meistariem un atbalstu no sava aizbildņa, viņš devās uz Lielbritāniju, kur jau drīz iekaroja vietējo šaha sabiedrību.

Starptautiskā karjera (1929–1933)

Nepilnu piecu gadu starptautiskajā karjerā (1929–1933) Sultans Hāns guva izcilus panākumus. Brīnumaini ātri viņš pielāgojās Eiropas šaha prasībām un kļuva par nopietnu pretinieku pasaules labākajiem spēlētājiem. Četros dalībnieka mēģinājumos viņš trīs reizes uzvarēja Lielbritānijas šaha čempionātā (1929, 1932, 1933) un ar saviem turnīru un maču rezultātiem ierindojās starp desmit labākajiem pasaules spēlētājiem savā laikā.

Vēl nozīmīgāki bija viņa starptautiskie rezultāti: otrā vieta Lježā 1930. gadā aiz Saviellija Tartakovera; trešā vieta Hastingsas starptautiskajā kongresā 1930.–31. gadā aiz nākamā pasaules čempiona Maksa Eve un bijušā pasaules čempiona Hosē Raula Kapablankas, kā arī spēcīgas vietas Hastingā 1931.–32. gadā, Bernē 1932. gadā un Londonā 1932. gadā, kur viņš dalīja trešo vietu aiz Aleksandra Alehina un Salo Flohra.

Mači, šaha olimpiādes un stila īpatnības

1931. gada mačā Hāns uzvarēja Tartakoveru (četras uzvaras, pieci neizšķirti, trīs zaudējumi), bet 1932. gadā viņam mačā nedaudz piekāpās Flohram. Lielu daļu sava starptautiskā spožuma viņš parādīja arī Anglijas šaha olimpiādēs, kur trīs reizes spēlēja pie pirmās tāfeles. Hamburgas olimpiādē 1930. gadā viņš guva deviņas uzvaras, četrus neizšķirtus un četras zaudējumus; Prāgā 1931. gadā viņš sasniedza vēl spēcīgāku rezultātu — astoņas uzvaras, septiņi neizšķirti un divi zaudējumi (67,6%), tostarp uzvaras pret tādiem spēlētājiem kā Flohrs un Akiba Rubinšteins, kā arī neizšķirti ar Alehinu, Kašdanu, Ernstu Grīnfeldu, Gideonu Štālbergu un Jefimu Bogoļubovu. Folkestonas olimpiādē 1933. gadā viņa rezultāts bija vājāks, tomēr pretinieku sastāvs bija īpaši spēcīgs.

Sultans Hāns spēlēja ar izteiktu dabiskumu: viņam bija lieliska pozicionālā izjūta, izcila intuīcija par plāniem un taktiku, kā arī bieži acīmredzama spēju atrast praktiski uzvarošus gājienus bez garas aprēķināšanas. Tieši šī dabiskā pieeja lika daudziem viņu slavēt un saukt par izcilu "dabas talantu".

Atgriešanās Indijā un vēlākā dzīve

1933. gada decembrī sers Umars aizveda Hānu atpakaļ uz Indiju. Pēc atgriešanās viņš praktiski pārtrauca profesionālo šaha karjeru. 1935. gadā viņš uzvarēja mačā pret V. K. Khadilkaru, desmit partijās izcīnot deviņas uzvaras un vienu neizšķirtu. Pēc tam viņš atgriezās pie pieticīgas dzīves savā dzimtajā reģionā — vadīja lauku saimniecību un – saskaņā ar vairākām liecībām – izrādīja maz interesi par plašu publisku atgriešanos šaha tronī. Par viņu šaha pasaule pēc tam dzirdēja maz.

Kad pēc Otrā pasaules kara FIDE sāka piešķirt retrospektīvus titulus 1948. gada sanāksmē, Hāns netika iekļauts šajā sarakstā, un viņa vārds uz laiku tika aizmirsts starptautiskajā oficiālajā terminoloģijā. Tomēr šaha vēsturnieki un entuziasti turpināja atzīt viņa nopelnu un ietekmi uz šaha attīstību.

Mantojums

Sultans Hāns joprojām tiek pieminēts kā izcils piemērs dabiskam šaha talantam — spēlētājam, kurš, neraugoties uz ierobežotu piekļuvi formālai teorētiskai izglītībai, spēja sacensties ar un pārspēt daudzu laika vadošo meistaru. Viņa īsā bet spožā internacionalā karjera iekļauj virkni spožu uzvaru un spilgtu partiju, kuras bieži tiek analizētas kā piemēri intuitīvam meistarības līmenim.

Mir Sultans Hāns nomira 1966. gada 25. aprīlī, atstājot bagātīgu, bet īsu šaha mantojumu. Mūsdienu šaha literatūrā viņa partijas un dzīvesstāsts tiek atkal atklāts un novērtēts, kalpojot par iedvesmu spēlētājiem, kuri vēlas saprast, kā talants, rūdījums un intuīcija var sacensties ar formālo zināšanām.