Šaha vēsture: attīstība no 6. gadsimta Indijas līdz mūsdienām

• 550 MŪSU ĒRAS GADĀ: Ziemeļrietumu Indija
• 600Mūsu ērā: pirmā skaidrā norāde par šahu persiešu manuskriptā, kurā aprakstīta šaha ienākšana Persijā (Irānā) no Indijas.
• ~700 AD: pirmo neapšaubāmo šaha figūru rašanās datums.
• 800Mūsu ērā: mauri ieved šahu Spānijā un Sicīlijā.
• 900AD: agrīnie musulmaņu šaha meistari as-Suli un al-Lajlaj raksta darbus par šaha tehniku.
• 1000AD: Šahs plaši izplatīts Eiropā, tostarp Krievijā.
• 1300AD: Pirmie Eiropas komentāri par šahu sprediķos un stāstos.
• 1475-1500 AD: mūsdienu spēles dzimšana: īpaši jauni gājieni dāmai un bišonam.
• 1495: Pirmā iespiestā šaha grāmata.
• 1497: Pirmā iespiestā šaha grāmata, kas saglabājusies līdz mūsdienām.
• 1600: Pirmie profesionālie spēlētāji-rakstītāji.
• 1780s: 1780. g.: pirmās meistarklases, kas tika ierakstītas, kad tās tika spēlētas.
• 1836: Pirmais šaha žurnāls.
• 1849: Pirmais šaha turnīrs ASV.
• 1851: Pirmais starptautiskais šaha turnīrs.
• 1866: Pirmā spēle, kuras laiku mēra pēc pulksteņa.
• 1883: Pirmais turnīrs, kurā tiek izmantoti īpaši izstrādāti šaha pulksteņi.
• 1886: Pirmais atzītais pasaules čempionāta mačs.

Šaha priekšteči radās Indijas ziemeļos Guptas impērijas laikā, kur tā agrīnā forma 6. gadsimtā bija pazīstama kā čaturanga. Tas tulkojams kā "četras divīzijas", kas nozīmē kājnieku, jātnieku, jātnieku, ziloņu un karavīru, kurus pārstāvēja figūras, kas vēlāk pārtapa attiecīgi par mūsdienu pēķi, bruņinieku, bīskapu un gārni. ^{p173; p74}

Persiešu un arābu šahs

Sassanīdu Persijā ap 600. gadu nosaukums kļuva Chatrang, un noteikumi tika attīstīti tālāk, un spēlētāji sāka saukt Shāh! (persiešu valodā "karalis"), kad draudēja pretinieka karalim, un Shāh māt! (persiešu valodā "karalis ir beigts"), kad karalis nevarēja izvairīties no uzbrukuma. Šie saucieni saglabājās šahā, kad tas izplatījās arī citās zemēs.

Pēc islāma iekarošanas Persijā šo spēli pārņēma musulmaņu pasaule, un figūras lielākoties saglabāja savus persiešu nosaukumus; arābu valodā "māt" vai "māta" مَاتَ nozīmē "miris", "ir miris". Arābu valodā spēle kļuva par Shatranj. Visās citās valodās spēles nosaukums ir atvasināts vai nu no shatranj, vai no shah.

Izmaiņās gabalu nosaukumos

Nākamajā tabulā ir sniegts ieskats šaha figūru nosaukumu un rakstura izmaiņās, tām pārejot no vienas kultūras uz citu, no Indijas caur Persiju uz Eiropu: ^p221

Izmaiņas arābu nosaukumu mainījās vairākus gadsimtus pēc tam, kad spēle nonāca Eiropā. Visvairāk tika mainītas figūras, kurām Eiropā nebija ekvivalentu, piemēram, zilonis (eh-l-fh-ant), vizieris (padomnieks: firzans vai vazīrs) un rats (rukhkh). Vislielākā nosaukumu daudzveidība bija ziloņam, ^p424kas Eiropā nebija sastopams un tāpēc netika izmantots karā. Spānijā no arābu valodas atvasinātie nosaukumi saglabājās gadsimtiem ilgi (alfil, aufin, orfil...). Galu galā visās valstīs, izņemot Franciju, tika lietots vārds "bīskaps". Līdzīgā veidā vizir galu galā kļuva par "karalieni", un rati kļuva par vārdu "pils". Izņemot angļu valodu, kur "rook" acīmredzot ir vārda "rukh" variants. Lūdzu, ņemiet vērā: šajā tabulā nav atspoguļotas visas šīs sarežģītās izmaiņas.

Eiropa un Austrumi

Spēle Rietumeiropu un Krieviju sasniedza vismaz pa trim ceļiem, no kuriem agrākais bija 9. gadsimtā. Līdz 1000. gadam tā bija izplatījusies visā Eiropā. Pireneju pussalā to 10. gadsimtā ieviesa mauros, un tā tika aprakstīta slavenā 13. gadsimta manuskriptā par šatrani, nūju un kauliņu spēli "Libro de los juegos".

Budistu svētceļnieki, Zīda ceļa tirgotāji un citi to pārveda uz Tālajiem Austrumiem, kur tā tika pārveidota par spēli, ko bieži spēlēja nevis laukumos, bet gan uz galda līniju krustpunktiem. Ķīniešu šahs un Shogi ir vissvarīgākie austrumu šaha varianti. Tomēr tieši viduslaiku Eiropā veiktās izmaiņas noveda pie mūsdienu spēles. ^p71

Šaha spēle patiesībā ir divas spēles. Tā ir sākotnējā indoarābu spēle un mūsdienu spēle, ko parasti sauc par "starptautisko šahu". Pāreja starp šīm divām spēlēm notika, pārejot no viduslaiku pasaules uz moderno pasauli, 15. gadsimta beigās Eiropā. Faktiski jaunā šaha spēle bija viena no pirmajām tēmām, kas tika izvēlēta jaunajai iespiedtehnoloģijai.

Indo-arābu spēle

Dilarama problēma,
ap 10. gs.

Agrīnajā šahā figūru gājieni bija šādi:^{p224 u.c.}

• Shāh: tagad kā karalis.
• Firzān: pa diagonāli vienam kvadrātam (pretstatā mūsdienu Q).
• Fīl: divi laukumi pa diagonāli (ne vairāk un ne mazāk), bet var pārlēkt pāri starp tiem esošajai figūrai (pretstats mūsdienu B). Šis gājiens nozīmēja, ka atsevišķs fīl varēja pārvietoties tikai uz astoņiem laukumiem uz tāfeles, un neviens fīl nekad nevarēja uzbrukt citam fīl.^p226
• (Jātnieks): as Knight now.
• Rukh: tagad kā Rook.
• Pēķis: viens laukums uz priekšu (nevis divi), gūstot vienu laukumu pa diagonāli uz priekšu; paaugstināts tikai uz firzān.

Spēli var uzvarēt: 1. Matējot karali; 2. Dodot strupceļu; 3. Ieņemot visas pretinieka figūras. Tas samazināja neizšķirtu skaitu.

Izmaiņas Eiropā

Eiropā daži no šiem darbiem ieguva jaunus nosaukumus:

• Mantri/Firzan/Vizir > Karaliene, varbūt tāpēc, ka tā sākas blakus karalim.
• Fīl > Aufin > bīskaps, jo tā divi punkti atgādināja bīskapa mitru; franču valodā fou; un citi. Tās latīņu nosaukums alfinus tika dažādi interpretēts.

Aptuveni 500 gadus pēc tam, kad šahs pirmo reizi sasniedza Eiropu, pēc dažiem mazākiem eksperimentiem notika lielas izmaiņas figūru kustībā. Tā rezultātā spēles sākums bija ātrāks un pretinieku figūras ātrāk nonāca kontaktā. Izmaiņas bija šādas:

• Pēka, kas savā pirmajā gājienā pārvietojas par diviem laukumiem. Tas noveda pie en passant noteikuma: pīlādžam, kas novietots tā, ka tas varētu sagūstīt ienaidnieka pēķi, ja tas būtu pavirzījies par vienu laukumu uz priekšu, bija atļauts to sagūstīt garāmejošajā laukumā.
• Karaļa lēkšana vienu reizi, lai ātrāk varētu nolikt karali drošā stūrī. Tas galu galā noveda pie kastinga.
• Karaliene. Tas bija gabals, ko sauca par firzān, no persiešu valodas vārda "padomdevējs". Tās kustība bija ierobežotāka nekā karalim, jo pa diagonālēm tā varēja pārvietoties tikai par vienu laukumu. ^p225

• Agrīns papildinājums viņas kustībai: sākotnējais gājiens par diviem laukumiem ar lēcienu pa diagonāli. Šīs tiesības dažkārt tika attiecinātas arī uz jaunu dāmu, kas tika izveidota, paaugstinot pēķi. Tad šo figūru sauca par fersu.
• Pilnīga dāmas kustība pa diagonālēm, rangiem un failiem ir mūsdienu šaha pazīme. Tā ir tik milzīga pārmaiņa, ka viens franču komentētājs jauno spēli nosauca par eschés de la dame enragée (~ trakās dāmas spēle), bet itāļi šo spēli nosauca par schacci alla rabioso (~ niknais šahs).^p328 Patiešām, pāreju no ierobežotas dāmas uz neierobežotu dāmu nevar saprast kā daļu no sākotnējās kara spēles. To var saprast tikai kā mēģinājumu uzlabot spēli kā sporta veidu.

Šīs izmaiņas padarīja novecojušu lielāko daļu vecākās šaha kultūras. Lēno attīstību atvērtajos šahā aizstāja gambīti un ātrie uzbrukumi. Mainījās figūru relatīvās vērtības.^p228 Spēli tagad var uzvarēt tikai ar matu vai viena no spēlētājiem atkāpšanos. Sākotnēji tas netika uzskatīts par problēmu, taču, uzlabojoties tehnikai, pieauga arī neizšķirtu skaits. Par to sāka diskutēt 20. gadsimta sākumā. Ierobežotais uzvaras veidu skaits mainīja to, kas spēlētājiem bija nepieciešams, lai uzvarētu galotnē; daudzas galotnes, kuras varēja uzvarēt ar vecajiem noteikumiem, tagad bija izlozētas.

Pierādījumi drukātajos dokumentos un manuskriptos

Pirmais drukātais darbs par šahu, kas saglabājies līdz mūsdienām, ir Luisa de Lucenas "Arte de axedres", kas iespiests Salamankā, Spānijā. To var datēt ar 1496. vai 1497. gadu.^p73 Tajā izklāstītas vairākas šaha problēmas, no kurām dažas ir iekļautas vecajos noteikumos (del viejo), dažas jaunajos noteikumos (dela dama). Tas liek domāt, ka pāreja nav pilnībā pabeigta, un daži lasītāji varētu nezināt par jaunajiem noteikumiem. Līdz 1512. gadam, kad Damiano Romā publicēja savu grāmatu Questo libro e da imparare giocare a scachi, tajā bija iekļautas tikai problēmas ar jaunajiem noteikumiem, bet viduslaiku spēle tajā nav minēta. Tas pats attiecas uz Gotigenas manuskriptu, kas, iespējams, rakstīts Spānijā vai Portugālē. Lai gan tiek apgalvots, ka tas ir agrāks, tā saturs liecina, ka tas nav rakstīts pirms 1500. gada.^p74 Anglija un Vācija saņēma reformēto spēli līdz 1530. gadam. Pēc tam vecā spēle bija faktiski mirusi - katrā ziņā Eiropā. Vēl nesen Indijā saglabājās vecās spēles versija.

Mūsdienu šaha teorija attīstījās lēni. Pēc jauno figūru gājieniem spēlētāji pavadīja laiku, spēlējot gambītus un mēģinot viens otram dot matus. Džoakīno Greko (Gioacchino Greco, 1600- ~ 1634) spēles to skaidri parāda. Pirmās idejas par to, kā uzvarēt netieši, "pozicionāli", radās ar Filidoru. Mūsdienu šahā ir daudz netiešu manevru, ko būtu sapratuši senie arābu spēlētāji. Viņi nevarēja uzbrukt tieši, jo viņu Alfilam un Firzānam (mūsu bīskapam un dāmai) bija tik ierobežots gājienu skaits.

Interesants fakts ir tas, ka arābi savu spēli iedalīja tajos pašos trīs posmos, kā mēs to darām šodien: atklāšana, vidējā spēle un galotne. ^p234

Tabiyat

Partijas sākumā arābu meistari veica vairākus gājienus, pirms figūras saskārās ar otru pusi.

"Rezultāts bija tāds, ka... atvēršanas pēdējā pozīcija bija svarīgākā, kas bija jāiegaumē. Tāpēc gandrīz visos vecākajos musulmaņu šaha darbos mēs atrodam... tipa pozīciju kolekciju, katrai no tām ir savs atšķirīgs nosaukums. [Tās] tiek ieteiktas spēlētājam kā paraugi atdarināšanai. Šo tipu pozīciju shēmas bija regulāra arābu šaha darbu sastāvdaļa līdz pat 17. gadsimtam. Šīs pozīcijas sauca par ta'biya (daudzskaitlī: ta'biyat vai ta'abi)... ko var tulkot kā kaujas masīvu".^p234-5

Gabalu vērtību izmaiņas

Tabulā, kas aptuveni balstīta uz kvadrātu kontroli, redzams, ka mūsdienu spēlē uz galda tiek izmantots par aptuveni 20 % vairāk spēka nekā vecākajā spēlē. Tomēr tas ir par zemu, jo tabulā nav iekļauta ne gājiena gājiens uz gājiena gājienu, ne arī sākotnējais neobligātais divkāršais gājiens ar peni. Arī pēkšņa virzīšana uz jauno dāmu ir ārkārtīgi nozīmīga, kad tā notiek. Šiem elementiem nevar piešķirt precīzu vērtību, bet, iespējams, mūsdienu spēlē tiek izmantots līdz pat trešdaļai vairāk spēka nekā oriģinālajā spēlē. Arī ātrā figūru attīstība padara atklāšanu daudz svarīgāku modernajā spēlē.

Arheoloģijā atrastās atsevišķās figūras reti tiek uzskatītas par šaha figūrām; daudz biežāk tās ir vispārēji mākslas priekšmeti. Mazu priekšmetu grupas, visticamāk, ir šaha figūras, ja tās ir vairāk nekā divu veidu. Daudzās galda spēlēs ir izmantotas divu veidu figūriņas, bet tikai šahā izmanto sešu veidu figūriņas. Izrakumos var neatrast visas sešas formas, bet vairāk nekā divas norāda uz šahu. Ja formām ir raksturīgas šaham raksturīgas figūras (kājnieki, karaļi, cilvēks uz zirga), tas ir vēl pārliecinošāk.

Arheoloģijā par to liecina galvenokārt atrastie agrīnie šaha komplekti, kā arī klinšu māksla - kokgriezumi (petroglifi) un gleznojumi uz klintīm.

Afrasiab

Senākās atrastās šaha figūras ir Afrasiaba kolekcijā. Uzbekistānas Arheoloģijas akadēmija 1977. gadā veica izrakumus Afrasiabā, netālu no Samarkandas.^p15p58 Samarkanda ir viena no senākajām apdzīvotajām pilsētām pasaulē, un savulaik tā ir bijusi viena no lielākajām Vidusāzijas pilsētām. Samarkanda atrodas uz tirdzniecības ceļa starp Ķīnu un Vidusjūru (Zīda ceļš), tāpēc tā ir loģiska vieta, kur tirgotājiem uzglabāt daļu no savām vērtīgajām precēm.

Afrasiab atradumos ir septiņas šaha figūras. Tās ir stipri nolietotas, bet tajās ir: divi kājnieki ar vairogiem un īsiem zobeniem (= mūsu pjedestāli); kara zilonis ar ķēdes bruņām un jātnieks pilnā kaujas tērpā (= mūsu bīskaps); vizieris (= mūsu karaliene) ar diviem zirgiem un bruņotu jātnieku; divi jātnieki ar zobenu un vairogu (= bruņinieki); un šahs uz trīs zirgu ratos, turot rokās varas simbolu, kas līdzinās bucei (= mūsu karalis). Tie ir pieci no sešiem figūru veidiem, un tas ir pilnīgi pārliecinošs šaha komplekts. Ir pazīstams arī rukh (lauva): tajā attēlots trīs zirgu ratos ar diviem vīriem, no kuriem viens vada, bet otrs ir bruņots ar zobenu un vairogu. ^p61–62

Šī grupa ir datēta ar 7.-8. gadsimtu un, iespējams, nāk no Sassanīdu impērijas beigām tieši pirms arābu iekarošanas. Tie ir reprezentatīvi, tas nozīmē, ka tie ir nelieli karavīru un ekipējuma kokgriezumi (lai gan nedaudz rupji). Vēlāk arābu komplekti kļuva abstraktas formas saskaņā ar viņu reliģisko mācību.