Samarkanda — vēsturiskā Zīda ceļa pilsēta, Tamerlāna un UNESCO mantojums

Samarkanda ir slavena pilsēta. Tā ir otrā lielākā pilsēta Uzbekistānā un Samarkandas apgabala galvaspilsēta. Samarkanda atrodas centrālas nozīmes ceļu krustpunktā un šobrīd dzīvo apmēram 500 000 iedzīvotāju; galvenās runātās valodas ir uzbeku un tadžiku (persiešu dialekts), bet pilsētā valda arī krievu valodas ietekme.

Pilsēta atrodas uz vecā Zīda ceļa starp Ķīnu un Rietumiem, un tā ir islāma zinātnisko pētījumu centrs. 14. gadsimtā tā kļuva par Timūra (Tamerlana) impērijas galvaspilsētu, un tajā atrodas viņa mauzolejs Gur-e Amir. Viena no slavenākajām pilsētas ievērojamākajām celtnēm joprojām ir Bibi-Khanym mošeja. Registan bija senais pilsētas centrs.

2001. gadā UNESCO šo 2750 gadus veco pilsētu iekļāva Pasaules mantojuma sarakstā kā Samarkandu - kultūru krustcelēs.

Vēsturisks pārskats

Samarkanda ir viena no senākajām nepārtraukti apdzīvotajām pilsētām Centrālajā Āzijā, tās sākotnējās saknes meklējamas pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu. Pilsēta bija svarīgs tirdzniecības, kultūras un intelektuāls centrs Zīda ceļa periodā. 14.–15. gadsimtā Timuru dinastija padarīja Samarkandu par savas impērijas galveno pilsētu, izveidojot iespaidīgu mākslas, arhitektūras un mācību centru. Timuridiskā arhitektūra, krāšņie mozaīku vaibsti un kupolu zilums kļuvuši par Samarkandas simboliem.

Galvenās apskates vietas

Registan — pilsētas vēsturiskais laukums, kas ieskauj trīs grandiozas madrasas: Ulugh Beg (15. gs.), Sher-Dor un Tilya-Kori (17. gs.). Registan ir viens no spilgtākajiem islāma arhitektūras pieminekļiem ar bagātīgu mozaīku un kaligrāfijas apdari.
Gur-e Amir — Timura mauzolejs ar raksturīgo zilo kupolu, kur atrodas Timura un viņa radinieku kapenes. Iekšpusē — detalizētas dekorācijas, zeltītas frīzes un arhitektoniskā harmonija, kas ietekmēja vēlākus būvniecības stilus Centrālajā un Dienvidāzijā.
Bibi-Khanym mošeja — liela ceremoniju mošeja, ko pēc leģendas nodeva celtniecībai pats Timurs. Lai arī daļa no ēkas gājusi bojā, restaurācijas darbi un tās grandiozā skala padara to par obligātu apskates objektu.
Shah-i-Zinda — kapsētu un svētnīcu komplekss ar vienu no bagātākajām mozaīku kolekcijām reģionā. Šeit redzamas krāsainas flīzes, ornamentāli motīvi un vēsturiskas kapenes.
Ulugh Beg observatorija — 15. gadsimta astronomijas centrs, ko izveidoja zinātnieks-valdnieks Ulugh Beg. Šī observatorija atspoguļo pilsētas lomu viduslaiku zinātnē un astronomijā.
Afrosiyab — arheoloģiska vieta ārpus mūsdienu pilsētas, kur atrodami senās Samarkandas paliekas un freskas, kas liecina par pilsētas senāko vēsturi.
Siab (Siyob) tirgus — tradicionālais tirgus centrā, kur var nobaudīt vietējos ēdienus (īpaši slavens ir samarkandiešu plovs) un iegādāties tekstilizstrādājumus, garšvielas, keramiku un amatniecības izstrādājumus.

Kultūra, māksla un zinātne

Samarkanda ilgu laiku bija intelektuāls centrs: te plauka islāma teoloģija, matemātika, astronomija un filozofija. Arhitektūras un dekora tradīcijas, īpaši flīžu mozaīkas un kaligrāfija, uzskatāmas par pilsētas vizītkartēm. Vietējie amatnieki joprojām turpina tradīcijas — zīda audumi, izšuvumi, kokgriezumi un keramikas darbi.

UNESCO statuss un saglabāšana

UNESCO atzīšana 2001. gadā apliecina Samarkandas izcilās universālās vērtības — arhitektūras meistarība, vēsturiskā nozīme kā Zīda ceļa centram un Timuridiskā kultūras mantojuma bagātību. Saglabāšanas darbi ir regulāri, tajā skaitā restaurācijas programmas, taču retos gadījumos atjaunošana rada diskusijas par autentiskuma un mūsdienīgas restaurācijas robežām. Arī dabas faktori (zemestrīces) un klimats rada izaicinājumus pieminekļu aizsardzībā.

Praktiska informācija tūristiem

Labākais laiks apmeklējumam: pavasaris (aprīlis–jūnijs) un rudens (septembris–oktobris), kad laika apstākļi ir lietderīgāki nekā karstajā vasarā vai aukstajā ziemā.
Transports: Samarkandai ir starptautiska lidosta, un no Tāškentas kursē ātrgaitas vilcieni. Vietējais sabiedriskais transports un taksometri nodrošina pārvietošanos pilsētā.
Ko nogaršot: tradicionālais plov, kebabi, saldumi un vietējā tēja. Siab tirgū var iegādāties vietējos produktus un suvenīrus.
Kultūras notikumi: īpaša nozīme tiek piešķirta Navruz (pavasara saulgrieži) svinībām, kā arī dažādiem vietējiem festivāliem un mākslas pasākumiem.

Nobeigums

Samarkanda ir vieta, kur saplūst vēsture, arhitektūra un tirdzniecība — pilsēta, kas stāsta par Zīda ceļa laiku krustcelēm un paradne Timuru pamestu civilizācijas mantojumu. Apskatei ir gan iespaidīgi pieminekļi, gan dzīva tirgus kultūra, kas padara Samarkandu par neaizmirstamu galamērķi ceļotājiem un vēstures mīļotājiem.

Vēsture

Samarkanda ir viena no senākajām apdzīvotajām pilsētām pasaulē, kas uzplaukusi, pateicoties tās atrašanās vietai uz tirdzniecības ceļa starp Ķīnu un Vidusjūru (Zīda ceļš). Savulaik Samarkanda ir bijusi viena no lielākajām Vidusāzijas pilsētām.

Samarkanda, ko ap 700. gadu p.m.ē. dibināja persieši, jau no pašiem pirmsākumiem ir bijis viens no galvenajiem persiešu civilizācijas centriem. Marakanda bija sengrieķu nosaukums Aleksandrs Lielais iekaroja pilsētu 329. gadā p. m. ē.

Viduslaiku vēsture

8. gadsimta sākumā Samarkanda nonāca arābu kontrolē. Leģenda vēsta, ka Abasīdu valdīšanas laikā 751. gadā no diviem ķīniešu gūstekņiem tika apgūts papīra izgatavošanas noslēpums. Tā rezultātā Samarkandā tika nodibināta pirmā papīrfabrika islāma pasaulē. Pēc tam izgudrojums izplatījās pārējā islāma pasaulē un no turienes - Eiropā.

Samarkandu 1220. gadā izlaupīja Čingishana vadītie mongoļi. Daļa iedzīvotāju izdzīvoja, bet vēlāk Samarkanda cieta vēl vismaz no viena mongoļu uzbrukuma. Pilsētai vajadzēja vairākus gadu desmitus, lai atgūtos no šīm katastrofām. Marko Polo ceļojumos, kur Polo apraksta savu ceļojumu pa Zīda ceļu, Samarkanda ir aprakstīta kā "ļoti liela un krāšņa pilsēta...". Viņš arī raksta par kristiešu baznīcu Samarkandā, kas brīnumainā kārtā palika stāvēt pēc tam, kad tika nojaukta daļa tās centrālās atbalsta kolonnas.

1370. gadā Timurs Kļavīgais jeb Tamerlans nolēma Samarkandu padarīt par savas impērijas, kas stiepās no Indijas līdz Turcijai, galvaspilsētu. Turpmāko 35 gadu laikā viņš uzcēla jaunu pilsētu un apdzīvoja to ar amatniekiem no visām viņa iekarotajām vietām. Timurs ieguva mākslas mecenāta reputāciju, un Samarkandā dzīvoja aptuveni 150 000 iedzīvotāju.

Mūsdienu vēsture

1499. gadā uzbeku turki pārņēma kontroli pār Samarkandu. Viņi pārcēla galvaspilsētu uz Buharu, un Samarkanda sāka panīkt. Pilsēta 1868. gadā nonāca Krievijas pakļautībā. Krievu pilsētas daļa tika uzcelta pēc šī brīža, galvenokārt uz rietumiem no vecās pilsētas.

Vēlāk pilsēta kļuva par Krievijas Turkestānas Samarkandas apgabala galvaspilsētu, un tās nozīme vēl vairāk pieauga, kad 1888. gadā pilsētu sasniedza Kaspijas dzelzceļš. 1925. gadā tā kļuva par Uzbekistānas PSR galvaspilsētu, bet 1930. gadā to nomainīja Taškenta.

Centrs ar Bibi Khanym mošeju