Monocīti ir balto asinsķermenīšu veids, kas ir cilvēka organisma imūnsistēmas sastāvdaļa. Tos parasti atpazīst iekrāsotajos uztriepumos pēc lielajiem divšķautņainajiem kodoliem. Tie ir sava veida rezerves šūnas, kas pārvēršas par makrofāgiem un imūnās palīdzības šūnām, ko sauc par dendrītšūnām.
Monocīti imūnsistēmā darbojas divos režīmos:
- Lai normālos apstākļos pakāpeniski papildinātu makrofāgu un dendrītšūnu resursus, un
- Ātri (~ 8-12 stundas) pārvietojas uz inficētajiem audiem, reaģējot uz iekaisuma signāliem. Tur tās dalās un diferencējas par makrofāgiem un dendrītšūnām, lai izraisītu imūno reakciju.
Puse no visiem monocītiem kā rezerve glabājas liesā, pārējie cirkulē vai atrodas audos.
Galvenās funkcijas
Monocīti ir daudzfunkcionālas šūnas. Galvenie uzdevumi:
- Fagocitoze: monocīti un no tiem diferencētie makrofāgi norij un sašķeļ mikroorganismus, šūnu atliekas un citus svešķermeņus;
- Antigēnu prezentācija: dendrītšūnas (un makrofāgi) sagatavo un rādā antigēnus T limfocītiem, tā iesākot specifisko (adaptīvo) imūno atbildi;
- Citoķīmiskā signalizācija: monocīti izdala citokīnus un kemokīnus, kas piesaista citus imūnās sistēmas elementus un regulē iekaisuma procesu;
- Tīrīšana un audu remonts: makrofāgi veicina bojāto audu atjaunošanos un noārdīto materiālu rezorbciju.
Monocītu apakšgrupas
Monocīti nav viendabīgas grupas — parasti tos iedala trīs apakšgrupās, kurām ir atšķirīgas uzvedības iezīmes un funkcijas:
- klasiskie monocīti (lielākā daļa) — dominē straujas imūnās atbildes laikā;
- starpējie monocīti — reaģē ar intensīvāku citokīnu izdalīšanos un antigēnu prezentāciju;
- neklasiskie monocīti — „patruļšūnas”, kas kustas pa asinsvadu iekšējo virsmu, iesaistītas endotelija uzraudzībā un hroniskos iekaisumos.
Cik ilgi monocīti dzīvo un kā tos atpazīst laboratorijā
Monocīti parasti sastāda aptuveni 2–10% no perifērā asins daudzuma. Asinsritē tie cirkulē īsu laiku (parasti 1–3 dienas), pēc tam migrē uz audu vietām, kur diferencējas par makrofāgiem vai dendrītšūnām. Asins uztriepumos tos viegli atpazīt pēc liela izmēra, daudz citoplazmas un salīdzinoši liela, bieži nieres formas kodola; citoplazmā var būt smalkas azurofīlas granulas.
Klīniskā nozīme
Monocītu skaits un funkcionalitāte var būt svarīgs rādītājs dažādām slimībām:
- Monocitoze (palielināts monocītu skaits) bieži redzama hroniskās infekcijās, dažās autoimūnās slimībās, leikēmijas atsevišķos tipus vai kā daļa no organisma atveseļošanās pēc akūtas infekcijas;
- Monocitopēnija (samazināts skaits) var rasties smagas baktēriju infekcijas, noteiktu zāļu vai kaulu smadzeņu bojājumu gadījumā;
- Monocīti un makrofāgi ir nozīmīgi arī aterosklerozes attīstībā — tie var uztvert oksidētas lipoproteīnu daļiņas un veidot aterosklerotiskos plāksnītes.
Svarīgi atcerēties
Monocīti ir tilts starp iedzimto un adaptīvo imunitāti: tie ne tikai tieši cīnās ar patogēniem, bet arī aktivizē un virza specifiskās imūnās reakcijas. Klīniskās analīzes (pilns asins skaitījums, asins izmeklējumi, kaulu smadzeņu izmeklējumi) palīdz novērtēt monocītu daudzumu un funkciju, taču to interpretēšanu jāveic kopā ar citiem klīniskajiem datiem.
