Nagamaki — japāņu garais zobens: vēsture, uzbūve un izmantošana

Nagamaki — japāņu garais zobens: uzzini vēsturi, uzbūvi un taktiku; no Kamakuras līdz Muromači laikmetam, unikālais rokturis, lietošana un kaujas tehnikas.

Nagamaki ir japāņu kaujas ierocis — sava veida garā roka-zobena (polearm) forma — ar platu un salīdzinoši smagu vienzāģu asmeni, kas vizuāli var atgādināt glaivu. To ieviesa un galvenokārt lietoja Kamakuras (1192–1333), Nanbokučo (1334–1392) un agrīnajā Muromači (1392–1573) periodā. Raksturīgais izmērs: asmens parasti 2–4 pēdas garš (aptuveni 60–120 cm), rokturis 2–3 pēdas (aptuveni 60–90 cm), taču izmēri svārstījās atkarībā no parauga un lietošanas mērķa. Asmens bija vienzāģis, dažkārt viegli asināts arī aizmugurējā malā, lai samazinātu kopējo svaru un uzlabotu dinamiku.

Vēsture un attīstība

Nagamaki attīstījās kā variants garajiem samuraju ieročiem, pielāgojoties karadarbības formas un taktikas izmaiņām feodālajā Japānā. Tā lietošanas kulminācija bija Muromači perioda laikā (1336–1600 mūsu ērā), kad cīņas starp kājniekiem un jājējiem bija izplatītas un vajadzēja ieročus, kas efektīvi kombinē slaucīšanas sitienus un dūrienspējas. Tomēr nagamaki nekad nepiepildīja tādu izplatību kā lētākie un vienkāršāk izgatavojamie šķēpi vai naginata, jo tā izgatavošana prasīja vairāk materiālu un meistarības.

Uzbūve un iezīmes

• Roktura konstrukcija (tsuka): atšķirībā no garajiem koka kātiem tādām ierīcēm kā naginata, nagamaki rokturis bija veidots līdzīgi katanas rokturim — bieži ar krustenisku auklu aptīšanu (tsukamaki). Tieši no šīs prakses radies nosaukums — nagamaki nozīmē “garš ietinums”.
• Asmens: vienzāģis, parasti taisnīgāks nekā naginata asmens — tas bija plānāks un bieži taisnāks, lai labāk pielāgotos gan slaucīšanas, gan dūriena lietošanai.
• Nakago (kots): nagamaki konstruktīvi bija jābūt stingri piesaistītam rokturam, tāpēc nagamaki bieži tika veidots ar garu tang (nakago) un rūpīgi nostiprināts, lai izturētu lielas slodzes.
• Svara un līdzsvara attiecības: lai gan ieroča galā bija smags asmens, tsuka garums un apvilkums palīdzēja kontrolēt smaguma centru un dot labu sitiena spēku bez zaudēt pārāk daudz manevrētspējas.

Lietošanas paņēmieni un taktika

Nagamaki bija paredzēts galvenokārt plašiem slaucīšanas un griešanas sitieniem, bet tika lietots arī kā šķēps — efektīvs pret jājējiem un bruņotu pretinieku rindām. To tradicionāli turēja ar abām rokām fiksētā stāvoklī, līdzīgi kā katanas turēšanas veidā: labā roka parasti atradās tuvāk asmenim, un rokas pozīcija mainījās mazāk nekā, strādājot ar naginata, kur bieži izmanto visa kāta garumu un slidināšanas paņēmienus pa rokturi.

Īpašs nagamaki uzdevums bija nodrošināt kombināciju — garāka rīka sniegums nekā katanai, taču ar stingrāku, “sable”-tipa rokturi, kas ļāva veikt precīzus un spēcīgus sitienus. Kaujas taktiskas priekšrocības iekļāva spēju sasniegt jātnieka sānu un kakla apvidu, kā arī prasmīgu izmantošanu pret ierobežotām infantera grupām.

Salīdzinājums ar naginata un odachi/no-dachi

• Naginata: biežāk sastopams kā garš koka kāts ar izliektu asmeni gala daļā; lietošanas paņēmieni ietver vairāk rīku griezienu un slidināšanu pa kātu. Naginata ir elastīgāka manevrēšanai un biežāk tiek saistīta ar kājnieku masu taktiku.
• Odachi / No-dachi: ļoti gari “lauku zobeniski” varianti, kuru rokturi parasti ir īsāki attiecībā pret asmeni; tie vairāk ir tieši gari zobenveida ieroči. Nagamaki tiek uzskatīts par no-dachi tipu un reizēm par tā pagarinātu roktura versiju ar citu roktura apdari.
• Galvenā atšķirība — nagamaki rokturis bija apvilkts un veidots kā katanas tsuka, nevis vienkāršs koka kāts kā naginata, kas ietekmēja turēšanas tehniku un cīņas stilu.

Izplatība un izzušana

Nagamaki nekad nav kļuvusi par dominējošu ieroci plašos karaspēkos, jo tās ražošana bija dārgāka un laikietilpīgāka nekā parastajiem šķēpiem vai naginata. Arī bruņojuma izmaiņas un jaunu kaujas metožu attīstība — īpaši ieroči kā musketes un plašākas taktikas pārmaiņas Sengoku periodā — samazināja šādu smagāku speciālo ieroču nozīmi.

Eksponāti, nagamaki-naoshi un mūsdienas

Tuvākais īsta nagamaki paraugs, ko šodien biežāk var redzēt muzejā, ir nagamaki-naoshi — tas ir no vecāka gara zoba atjaunots vai pārbūvēts nagamaki tips, kas izskatās pēc gara katana formas glaiva, taču parasti ir taisnāks un plānāks ar ļoti garu rokturi. Daudzi muzeji un privātie kolekcionāri glabā dažādus nagamaki paraugus vai pārveidotus no citām asmeņu formām.

Mūsdienās nagamaki redzams vēsturiskajos atkārtojumos, dažos koryū (vecās skolas) mākslas un speciālos rekonstrukcijas projektos. Tā tehnika tiek pētīta kā daļa no tradicionālās japāņu ierociņu ģimenes, taču praktiskā modernā izmantošana ir ierobežota salīdzinājumā ar izplatītākajiem ieročiem.

Kopsavilkums

Nagamaki ir interesants un mazāk izplatīts japāņu garo ieroču variants — savienojums starp zobenveida asmeni un garāku rokturi, kas apvieno katanas roktura konstrukciju ar polearm funkcionalitāti. Tas bija efektīvs pret jātniekiem un bruņotu pretinieku rindām, taču sarežģītākā izgatavošana un taktiskās izmaiņas vēsturē ierobežoja tā plašu izplatību. Saglabājušies paraugi un nagamaki-naoshi sniedz vērtīgu priekšstatu par šo ieroču tipu un to dažādību.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir nagamaki?

J: Kad nagamaki tika ieviests un lietots?

J: Ar ko nagamaki atšķiras no citiem ieročiem?

J: Kā karotāji izmantoja šo ieroci?

J: Kādi materiāli bija vajadzīgi, lai to izgatavotu?

J: Kā jūs turat Nagamaki?

J: Ko nozīmē "Nagmakai"?

Meklēt pēc burta