Neso, pazīstams arī kā Neptūns XIII, ir vistālākais no zināmajiem Neptūna mēnešiem un pieder pie neregulārajiem, galvenokārt nesfēriskajiem pavadoņiem. To 2002. gada 14. augustā atklāja Metjū Holmans (Matthew J. Holman), Brets Gladmans (Brett J. Gladman) u. c., taču līdz 2003. gadam tas palika nepamanīts.
Orbita un dinamika
Neso riņķo ap Neptūnu vairāk nekā 48 miljonu kilometru attālumā, padarot to par vistālāk esošo zināmo planētas mēnesi. Tā orbīta ir ļoti slīpa un ļoti ekscentriska, kas padara to dinamiku sarežģītu — Neso pārvietojas retrogrādā virzienā (pret Neptūna rotācijas virzienu) un tās trajektorija ir ievērojami izstiepta un nostiepta salīdzinājumā ar regulārajiem pavadoņiem. Tas nozīmē, ka orbītas elements (inklinācija, ekscentricitāte un pusass garums) svārstās pakļaujoties Saulessistēmas un paša Neptūna gravitatīvajiem ietekmēm.
Fizikālās īpašības
Neso diametrs ir aptuveni 60 km. Pieņemot vidējo blīvumu apmēram 1,5 g/cm3, tās masa tiek lēsta apmēram 1,6×1017 kg. Tā kā Neso ir neliels un ļoti tāls objekts, daudzi fizikālie parametri (precīzs sastāvs, virsmas albeda un rotaļīgākie ģeoloģiskie raksturlielumi) paliek novērojumu kļūdu diapazonā vai vispār nav tieši izmērīti; pieņemumi balstās uz salīdzinājumiem ar citiem mazajiem neregulārajiem mēnešiem.
Izcelsme un saistība ar Psamathe
Ņemot vērā orbītas parametru līdzību ar Psamathe (S/2003 N 1), ir izteikta hipotēze, ka abi šie nesfēriskie mēness varētu būt bijuši kāda lielāka objekta fragmenti, kas sadalījušies pēc sadursmes vai cita veida iznīcināšanas. Alternatīvi, tie var būt neatkarīgi notverti Kuipera joslas vai citurienes objekti, kuri vēlāk stabilizējušies Neptūna gravitācijas laukā kā neregulārie pavadoņi.
Vārds un identifikācija
Neso ir nosaukts vienas no Nereīdēm vārdā, saskaņā ar Starptautiskās Astronomijas savienības (IAU) tradīciju saukt Neptūna pavadoņus pēc jūras dievietēm un jūras gariem. Pirms oficiālā nosaukuma paziņošanas 2007. gada 3. februārī (IAUC 8802) Neso bija zināms ar pagaidu apzīmējumu S/2002 N 4.
Novērojumi un nozīme
Ņemot vērā lielo attālumu, lielo orbītas ekscentricitāti un nelielo izmēru, Neso ir vājš un grūti novērojams objekts, kas pieejams tikai ar lieliem teleskopiem un modernām CCD kameras metodēm. Izpēte par šādiem tālu esošiem neregulārajiem mēnešiem palīdz labāk izprast Saulessistēmas attīstības vēsturi, īpaši procesu, kā planētas savā gravitācijas laukā var noķert vai izjaukt nelielus kosmiskos ķermeņus.
Īsumā — Neso ir raksturīgs piemērs Neptūna ārējā, dinamiskā un neregulārā mēnešu populācijā: neliels, attāls, ar izteikti ekscentrisku un slīpu retrogrādu orbītu, kura izcelsme, visticamāk, saistīta ar notveršanu vai fragmentāciju procesiem agrīnajā Saulessistēmas vēsturē.
