Oriona miglāja (M42) — tuvākais masveida zvaigžņu veidošanās reģions

Oriona miglāja (M42) — Zemei tuvākais masveida zvaigžņu veidošanās reģions (~1344 g.g.), spožs un redzams ar neapbruņotu aci. Uzzini Oriona zvaigžņu veidošanās noslēpumus.

Oriona miglāja jeb Messier 42, M42 vai NGC 1976 ir difūza miglāja. Tā ir viena no spožākajām miglām, un nakts debesīs tā ir redzama ar neapbruņotu aci. M42 atrodas 1344 ± 20 gaismas gadu attālumā (aptuveni 412 parseku). Tas ir Zemei vistuvāk esošais masveida zvaigžņu veidošanās reģions.

Tas atrodas uz dienvidiem no Oriona jostas Oriona zvaigznājā un ir labi redzams ziemas puslodē; zem novērojumu apstākļiem miglāju var pamanīt kā izplūdušu "zvaigzni" starp jostas zvaigznēm.

Oriona miglāja ir tikai daļa no vēl lielākas zvaigžņu veidošanās zonas, kas pazīstama kā Oriona komplekss, — plašs molekulārais mākoņu, miglāju un jaunās zvaigžņu kopu tīkls.

Kas atrodas miglājā

M42 centrā atrodas spēcīga zvaigžņu kopiena, kas pazīstama kā Oriona miglājas kopiena (Orion Nebula Cluster). Jo īpaši redzamais kodols ir Trapeza klasteris — vairāku spožu, masīvu zvaigžņu grupa, kuras intensīvā starojuma dēļ apkārtējais gāzes mākonis ir jonizēts un spoži izstaro optiskajā diapazonā. Galvenā jonizējošā zvaigzne ir liela, karsta O-klases zvaigzne, kas nodrošina lielāko daļu ultravioletā starojuma.

Miglājā atrodas tūkstošiem jaunveidojošos zvaigžņu — aptuveni vairāki tūkstoši locekļu — un tā ir aktīva zvaigžņu dzemdētava. Šeit atklātas arī proplydi (protoplanetārie diski) — apgaismotas gāzes un putekļu plāksnītes, no kurām var veidoties planētas, kā arī Herbig–Haro objekti (jaunu zvaigžņu izvirdumu strūklas).

Zinātniskā un vēsturiskā nozīme

Oriona miglāja jau sen ir viena no pamatobjektiem, ko pēta astrofiziķi, jo tā sniedz iespēju tiešā novērojumā izpētīt zvaigžņu dzimšanas procesu. Miglāju pētī gan optiskajos, gan infrasarkanajos, radio un rentgena garuma viļņos — katrs diapazons atklāj citus procesus un struktūras (piem., infrasarkanais rāda caur putekļiem slēptos jaunus objektus; rentgena novērojumi parāda aktīvus jaunus zvaigžņu magnētiskos laukus).

Vēsturisku nozīmi tam piešķir arī agrīnie novērojumi — miglāju jau pirms teleskopu laikmeta pamanīja novērotāji, bet pirmos detalizētākos aprakstus 17. gadsimtā sniedza Kristiāns Hujgens; vēlāk to iekļāva Šarls Mesjē kā M42.

Izskats un novērošana

• Ar aci: Oriona miglāja parasti izskatās kā samērā spožs, izplūdis "zvaigznes" plankums zem Oriona jostas, ja debesis ir tumšas un debesīs nav pārāk spīdošu gaismu.
• Ar binokli: redzama plašāka miglāja struktūra; binoklis labi izceļ izplūdušo gaismu ap Trapezu.
• Ar nelielu teleskopu: var saskatīt Trapeza zvaigznes kodolu, miglāja nianses un dažus tumšākus grēdus; fotogrāfiskā ekspozīcija atklāj krāsas un sīkāku struktūru.
• Fotografējot: ilgākas ekspozīcijas un filtri (piem., Hα, OIII) parāda spilgtas emisijas līnijas — sarkano no jonizētā ūdeņraža un zaļgani zilu no dubultjonizētā skābekļa.

Interesanti fakti

• Oriona miglāja ir viens no vislabāk pētītajiem zvaigžņu veidošanās reģioniem un bieži tiek izmantota kā "paraugs" studijām par jaunām zvaigznēm un planētas veidošanos.
• Habl teleskops un citi kosmiskie un zemes bāzes instrumenti atklājuši simtiem protoplanetāro disku un tūkstošiem jaunattīstības zvaigžņu miglājā.
• Jo tuvāk miglājai, jo lielāka iespēja izpētīt zvaigžņu dzimšanas detaļas — tieši tāpēc M42 ir tik vērtīgs objekts astrofizikā.

Oriona miglāja ir pieejams un iespaidīgs objekts gan amatieru, gan profesionālo astronomu novērojumiem — tā apvieno ātru zinātnisko atklājumu potenciālu ar vieglu piekļuvi debesīs. Tā ir gan vizuāls pārsteigums debesīs, gan laboratorija zvaigžņu dzimšanas procesiem.

Zvaigžņu bērnudārzs

Miglāja ir milzīga zvaigžņu audzētava. Tajā veidojas 700 zvaigžņu. Tās centrā ir ļoti jauna atvērta zvaigžņu kopa, kas pazīstama kā Trapece, jo tās galvenās zvaigznes veido zīmējumu.

Nesenie novērojumi, kas veikti ar Hubeļa kosmisko teleskopu, liecina, ka Oriona miglumā atrodas protoplanētu diski. Tas ir nozīmīgs atklājums. Tos saīsināti sauc par proplydiem. To miglumā ir vairāk nekā 150. Tiek uzskatīts, ka tās ir sistēmas planētu sistēmu veidošanās agrīnā stadijā. To skaits tiek izmantots kā pierādījums tam, ka zvaigžņu sistēmu veidošanās Visumā ir diezgan izplatīta parādība.

Zvaigznes veidojas, kad ūdeņraža un citu gāzu kupenas H II apgabalā saraujas savas gravitācijas ietekmē. Gāzei sabrūkot, centrālais kupols kļūst spēcīgāks, un gāze, pārvēršot gravitācijas potenciālo enerģiju siltumenerģijā, sakarst līdz ārkārtējai temperatūrai. Ja temperatūra kļūst pietiekami augsta, sākas kodolsintēze un veidojas protozvaigzne. Protozvaigzne "piedzimst", kad tā sāk izstarot pietiekami daudz enerģijas, lai līdzsvarotu savu gravitāciju un apturētu gravitācijas sabrukumu.

Skats uz vairākiem "proplydiem" Oriona miglājā, ko veicis "Hubble" kosmiskais teleskops

Meklēt pēc burta