Cilvēkiem un citiem zīdītājiem aukslējas ir mutes jumts — virsma, kas atdala mutes dobumu (muti) no deguna dobuma. Aukslējas nodrošina, ka elpošana, rīšana un runa norit pareizi, un tās anatomija un funkcija atšķiras atkarībā no daļas.

Anatomija

Aukslējas iedalās divās galvenajās daļās:

  • cietā aukslēja (priekšējā daļa) — veidojas no kaula un to klāj gļotāda; tajā ir raksturīgas rugae (gropes) un tā norobežo deguna dobumu no mutes dobuma;
  • mīkstā aukslēja jeb velums (aizmugurējā daļa) — elastīga, muskuļiem un saistaudiem bagāta daļa, kurai atrodas aukslēju mēlīte (uvula). Tā paceļoties atdala deguna dobumu no rīkles norīšanas un runas laikā.

Anatomiskās detaļas: cietā aukslēja izveidojas no augšžokļa un pamatkaula elementiem, bet mīkstā aukslēja sastāv no vairākiem muskuļiem (piem., levator veli palatini, tensor veli palatini, palatoglossus u.c.), kas koordinē pārvietošanos ēšanas un runāšanas laikā.

Funkcijas

  • Nodrošina deguna un mutes dobumu norobežošanu, īpaši norijot — tā novērš, ka barības vielas nonāk degunā.
  • Risinās runas rezonansi — mīkstā aukslēja regulē gaisa plūsmu uz degunu vai mutē, tā ietekmē skaņu kvalitāti.
  • Piedalās elpošanā un aizsargfunkcijās — gļotāda un limfmezgli palīdz aizsargāt organismu no inficēšanās.

Cietā aukslēja un tās attīstība

Cietais aukslējas iegurnis parasti veidojas embrija attīstības laikā pirms dzimšanas, kad palatālās struktūras saplūst pa vidu. Ja saplūšana nav pilnīga, rodas aukslēju šķeltne (šķeltā aukslēja). Šis defekts var būt izolēts vai kopā ar lūpas šķeltni.

Aukslēju šķeltne (šķeltā aukslēja)

Aukslēju šķeltne ir iedzimts defekts, kas nozīmē, ka tā parasti konstatējama jau dzemdībās vai pirmajos dzīves mēnešos. Biežākās pazīmes un sarežģījumi:

  • barošanas grūtības un klepošana vai nosalšana barošanas laikā;
  • biežas vidusauss iekaisuma epizodes un šķidruma uzkrāšanās vidusauss dobumā, kas var ietekmēt dzirdi;
  • runas un artikulācijas traucējumi, ko bieži koriģē logopēds;
  • estētiskas un psihosociālas sekas, ja nav adekvātas ārstēšanas.

Iemesli ir daudzfaktoriāli: ģenētiska nosliece kombinācijā ar vides faktoriem (piem., mātes uzturs, vielu iedarbība grūtniecības laikā). Ārstēšana parasti ir ķirurģiska (palatoplastika), kuru papildina audiologs, logopēds un citi speciālisti. Agrīna iejaukšanās un multidisciplināra aprūpe būtiski uzlabo barošanas, dzirdes un runas iznākumus.

Salīdzinājums ar citām sugām

Līdzīga struktūra ir arī krokodiliem, bet lielākajai daļai citu četrkājaino mutes un deguna dobumi nav pilnībā nodalīti. Starp zīdītājiem aukslējas attīstība un funkcija ir samērā līdzīga, tomēr detalizētas morfoloģiskas atšķirības pastāv atkarībā no sugas pielāgojumiem (piem., barošanas, elpošanas vai skaņu ražošanas īpatnības).

Terminoloģija un valodas lietojums

Tā kā kādreiz par garšas izjūtas vietu uzskatīja mutes dobuma jumtu, vārds aukslējas dažkārt lietots arī pārnestā nozīmē, piemēram, frāzē "izšķiroša aukslējas sajūta" — domāta kā spēcīga garšas vai sajūtu pieredze. Mūsdienās termins galvenokārt tiek lietots anatomiskajā un medicīniskajā nozīmē, bet arī vīna vai alus degustācijā var runāt par ēdiena vai dzēriena iedarbību uz "aukslējām" kā par garšas impresiju.

Praktiski ieteikumi

  • Ja jaundzimušajam ir redzama aukslēju šķeltne vai barošanas grūtības, nepieciešams ātrs pediatra, ENT speciālista un plastiskā ķirurga novērtējums;
  • pie runas traucējumiem meklēt logopēda palīdzību; pie dzirdes problēmām nepieciešams audiologa novērtējums;
  • profilakse grūtniecēm: veselīgs uzturs, folijskābes papildināšana un izvairīšanās no zināmiem teratogēniem var samazināt dažus iedzimtus riskus;
  • multidisciplināra pieeja (ķirurgs, logopēds, audiologs, ortodontists, psihologs) nodrošina labāko ilgtermiņa rezultātu pacientiem ar aukslēju problēmām.