Fotofilma: kas tā ir, veidi un kā tā darbojas
Uzzini, kas ir fotofilma, tās veidus un darbības principu — no 35mm līdz infrasarkanajai, ekspozīcija, ķīmiskā attīstīšana un pareizas filmas izvēle.
Fotofilma ir plastmasas loksne ar uzklātu fotoreaktīvu emulsiju, ko izmanto attēlu ierakstīšanai. Šī plastmasa un tās emulsija ir īpaši apstrādāta un satur sudraba halogenīdu kristālus, kas ir jutīgi pret gaismu. Kad fotofilmā iekļūtā emulsija tiek pakļauta gaismai, notiek ķīmiska reakcija, kas rada neredzamu (latentu) attēlu. Lai filma nebūtu nejauši ekspozēta, to parasti piegādā slēgtās kanniņās vai kartridžos, kas pasargā no gaismas. Mūsdienās 35 mm filmās parasti ir 24 vai 36 kadru kapacitāte; vēsturiski ir bijušas arī kārtridžas un ruļļi ar citām kadru vērtībām (piemēram, 12, 20 vai 40 kadri).
Kā fotofilma "redz" gaismu un kas notiek pēc ekspozīcijas
Filmas emulsija satur jutīgus sudraba halogenīdus. Kad tie tiek apgaismoti, veidojas latents attēls — neredzama izmaiņa emulsijā. Lai šo attēlu padarītu redzamu, filmai jāveic īpaša ķīmiskā apstrāde, ko sauc par filmas attīstīšanu vai filmas apstrādi. Parastā attīstīšana ietver vairākas pakāpes: attīstītājs (developer), šķīdums, kas reducē izmainītos sudraba halogenīdus redzamos sudraba attēlos; pārtraukšanas (stop) vanna; fiksators, kas noņem neeksponētos halogenīdus un padara filmu vairs nejūtīgu pret gaismu; un pēdējā skalošana un žāvēšana. Pēc pareizas apstrādes ekspozētā filma vairs nav jutīga pret gaismu un attēli kļūst pastāvīgi redzami.
Filmu veidi
- Melnbaltā filma: satur sudraba halogenīdus un pēc attīstīšanas dod melnbaltu negatīvu vai pozitīvu attēlu. To var attīstīt ar vienkāršām ķīmiskām vielām, un tā ir populāra studiju, mākslas un arhīvniecības nolūkos.
- Krāsu negatīvā filma: paredzēta standarta C-41 procesam; pēc attīstīšanas iegūst negatīvus ar invertētām krāsām, kurus var skenēt vai izdrukāt krāsu attēlos.
- Krāsu diapozitīvfilma (slide/pozitīvā): dod tieši pozitīvus (diapozitīvus) attēlus un parasti prasa E-6 attīstīšanu. Diapozitīvi nodrošina spilgtākas krāsas un labāku kontrastu profesionālai prezentācijai.
- Infrasarkanā filma: var ierakstīt infrasarkano gaismu, sniedzot īpašus efektus (lapas spilgtas, debesis tumšas). To lieto speciālos apstākļos un parasti nepieciešama filtrēšana un attīstīšana.
- Ātrās/zemās jutības filmas: Filmu jutīgumu mēra ar ISO (agrāk ASA). Zema ISO (piem., ISO 50–100) nodrošina smalku graudainību un augstu detalizāciju, bet augsta ISO (piem., ISO 800, 1600 vai vairāk) ļauj fotografēt vājā gaismā, taču palielinās graudainība.
- Speciālās filmas: piemēram, ortohromātiskās (nejutīgas pret sarkano gaismu), tehniskās vai rentgena filmas, kā arī instant-filmas (Polaroid tipa) ar iekšēju attīstīšanas mehānismu.
Filmas formāti un iepakojums
Filmas ir dažādos izmēros un formātos, piem.,
- 35 mm (135) — visizplatītākais formāts, pieejams metāla kārbās vai kartridžos, piemērots amatieru un profesionālajām kamerām.
- 120/220 (medium format) — ruļļi vidēja formāta kamerām; tie nodrošina lielāka izmēra attēlus ar augstāku detalizāciju.
- Lokšņu/large format — atsevišķas, plakanas loksnes (piem., 4x5", 8x10"), kas dod ļoti augstu attēla kvalitāti un tiek izmantotas profesionālajā fotografijā.
- APS (Advanced Photo System) — īslietots formāts, kas tagad galvenokārt vēsturisks.
Filmas apstrāde — galvenie posmi
- Attīstīšana (developer): ķīmiska vanna, kas atklāj latentus attēlus.
- Stop vanna: īslaicīga pārtraukšana attīstīšanas procesam (dažkārt izmanto tikai ūdeni).
- Fiksēšana: padara attēlu pastāvīgu un noņem gaismai jutīgos atlikumus.
- Skalošana: rūpīga ķīmisko vielu noņemšana, lai nodrošinātu ilgmūžību.
- Žāvēšana un arhivēšana: filma jāžāvē putekļu brīvā vidē; negatīvus glabā tumšā, sausā un vēsā vietā, lai saglabātu to kvalitāti gadiem.
Praktiskas nianses un padomi
- ISO/ASA: izvēlieties filmas jutīgumu atbilstoši apgaismojumam. Augstāks ISO = mazāks ekspozīcijas laiks, bet rupjāks grauds.
- Graudainība: ietekmē attēla tekstūru un asumu; profesionāļi izvēlas zemāku ISO, ja vēlas smalku graudu.
- Push/pull apstrāde: mainot attīstīšanas laiku, var korelēt ekspozīciju (piem., pārattīstīt filmus ar zemāku ekspozīciju), bet tas maina kontrastu un graudainību.
- Krāsu stabilitāte: krāsu negatīvus un diapozitīvus ietekmē nepareiza uzglabāšana un termiskā novecošana; pirms ilgtermiņa arhivēšanas ieteicams ciet vairākus kopijas vai digitalizēt.
- Skeneri un labošanas iespējas: pēc attīstīšanas filmas negatīvus vai diapozitīvus var skenēt, koriģēt digitāli vai izdrukāt tradicionālā tumšajā skapī.
Filma joprojām ir populāra gan mākslinieku, gan entuziastu vidū, jo tā piedāvā raksturīgu attēla "burtību" — dinamisko diapazonu, graudainību un krāsu raksturojumu, kuru daudzi digitālie risinājumi mēģina atdarināt. Pareiza filmas izvēle, rūpīga ekspozīcija un pareiza attīstīšana nodrošina kvalitatīvus rezultātus, kas var kalpot desmitiem gadu.
Neattīstīta Arista melnbaltā filma, ISO 125/22°.
Izmanto
Filmu var izmantot tikai vienu reizi. Pēc tam to nevar izmantot atkārtoti (ja nejauši to izmanto atkārtoti, rodas artefakts, ko sauc par daudzkārtēju ekspozīciju). Kad filma netiek lietota, tā jāaizsedz no gaismas, citādi tā ierakstīs jebkuru gaismu, kas uz tās spīd. Tas padara to nederīgu attēla ierakstīšanai. Filma ir ievietota kārbā, ko sauc par kanniņu, lai to paslēptu no gaismas stariem.
Lai uzņemtu attēlu, filmai ir nepieciešams pareizais gaismas daudzums. Ja attēls ir pārāk gaišs vai pārāk tumšs, tas netiks pareizi ierakstīts. Jo ilgāk filma turpina ierakstīt, jo vairāk gaismas tā saņems. Ja fotografējamais objekts ir gaišs, tas tiks ierakstīts ātrāk. Ja tas ir tumšāks, filmai būs nepieciešams vairāk laika, lai to ierakstītu.
Filmas, kuru attēla ierakstīšanai nepieciešams mazāk laika, tiek dēvētas par "ātrākajām" filmām. Dažādu ātrumu filmas tiek apzīmētas ar ISO numuru. Jo lielāks numurs, jo ātrākas filmas. Filmas var uzņemt attēlu tikai no fokusētas gaismas. Ja nav objektīva, kas fokusē gaismu, filma kļūst balta tikai no gaismas uzņemšanas. Ja tiek izmantota filma ar ISO līmeni 200, nevis 100, tai būs nepieciešams tikai uz pusi mazāk laika, lai uzņemtu tās pašas ainas attēlu.
ISO skaitļi ir, piemēram, ISO 50, ISO 100, IS0 200, ISO 400, ISO 800 un ISO 1600. Dažkārt ISO numuru sauc par "ASA numuru" vai "filmas ātrumu". Ja ISO numurs ir zems, piemēram, ISO 50, filmai ir nepieciešams ilgs laiks, lai uzņemtu attēlu. To sauc par lēnu filmu. Tas nozīmē, ka slēdžam ilgi jāpaliek atvērtam. Ja ISO skaitlis ir liels, piemēram, ISO 800, attēls tiek uzņemts ļoti īsā laikā. Tā ir ātrā filma. Tas nozīmē, ka slēdžam jāatver un jāaizveras ātri.
Pirms tika izgudrota fotofilma, fotogrāfijā izmantoja stikla sausās plates. 21. gadsimtā lielākajā daļā fotoaparātu vairs neizmanto fotofilmas.
Saistītās lapas
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir fotofilma?
A: Fotofilma ir plastmasas loksne, kas ir jutīga pret gaismu un ko izmanto vizuālu ainu ierakstīšanai.
J: Kā attēls tiek ierakstīts uz fotofilmas?
A: Attēls uz fotofilmas tiek ierakstīts, kad plastmasa tiek pakļauta gaismas iedarbībai.
J: Kā fotofilmu aizsargā no gaismas?
A: Fotofilmas tiek glabātas nelielās tvertnēs (kastītēs), kas aizsargā tās no gaismas.
J: Kā sauc procesu, kas padara attēlus uz fotofilmas redzamus?
A: Procesu, kas padara attēlus uz filmas redzamus, sauc par filmas attīstīšanu vai filmas apstrādi.
J: Kas notiek ar eksponēto filmu tās apstrādes laikā?
A: Pēc filmas apstrādes eksponētā filma vairs nav jutīga pret gaismu.
J: Kādi ir daži dažādi filmu veidi?
A: Pastāv daži dažādi filmu veidi, piemēram, filmas, kuru eksponēšanai nepieciešams vairāk gaismas nekā citu filmu eksponēšanai, filmas, kas ir tikai melnbaltas, un filmas, kas var ierakstīt infrasarkano gaismu.
J: Kādi ir daži dažādi fotofilmu izmēri?
A: Dažādi fotofilmu izmēri ir šādi: 35 milimetru filmas (visbiežāk izmantotais izmērs), filmas metāla kārbās vai kanniņās, filmas papīra iesaiņojumos vai atsevišķās loksnēs.
Meklēt