"Avalon" ir populāra dziesma. To 1920. gadā sarakstīja Al Jolson, Buddy DeSylva un Vincent Rose. Pirmo reizi to ierakstīja Jolsons un izmantoja mūziklos Sinbads un Bombo. Džolsona versija ieguva 2. vietu Amerikas singlu topā. Iespējams, ka Rose dziesmu sarakstīja viens pats un ka Džolsona vārds tika izmantots titros, jo viņš bija populārs mākslinieks un palīdzēja dziesmu popularizēt. Sākotnēji kā dziesmas autori tika atzīmēti tikai Rose un Jolsons, bet DeSylva vārds tika pievienots vēlāk.

Izcelsme un autortiesību jautājumi

Dziesmas sākuma melodija bija ļoti atpazīstama un to kritiķi drīz salīdzināja ar operu mūziku. Konkrētāk, ievadrindas temats ir līdzīgs Džakomo Pučīni operas Toska slavenajai arijai "E lucevan le stelle". Saskaņā ar tiesvedību tika secināts, ka Vincent Rose melodiju nav tik būtiski pārveidojis, lai to varētu uzskatīt par pilnīgi jaunu darbu.

Rezultātā tiesas process pret dziesmas autoriem beidzās ar to, ka Džolsonam un Rosam bija jāmaksā Pučīni izdevējiem 25 000 ASV dolāru kā kompensācija, kā arī tika noteikta pienākuma kārtība attiecībā uz turpmākajām autoratlīdzībām no dziesmas. Šis piemērs tiek bieži minēts diskusijās par melodiju aizguvumiem populārajā mūzikā un to, kā tiek vērtēta līdzība ar klasisko mūziku.

Ieraksti, izpildi un popularitāte

"Avalon" ātri kļuva par hitu un kļuva par džeza standartu, ko ērti pielāgot improvizācijām un dažādiem ansambļiem. Dziesmu ir ierakstījuši daudzi ievērojami džeza un populārās mūzikas mākslinieki:

  • Cab Calloway (1934) — viena no pirmajām lielajiem džeza interpretācijām, kas palīdzēja saglabāt dziesmas popularitāti
  • Coleman Hawkins (1935) — saksofona improvizācijas piemērs, kas parādīja kompozīcijas piemērotību džeza solos
  • Eddie Durham (1936) — instrumentāla versija, kas iezīmēja dziesmas plašāku izplatību džeza aranžējumos
  • Benijs Gudmens — dziesma tika iekļauta viņa repertuārā, un viņš to atskaņoja savā leģendārajā koncertā Kārnegija zālē 1938. gadā

Turklāt "Avalon" skanēja arī kino filmās, piemēram, The Jolson Story (1946) un The Benny Goodman Story (1956), kas palīdzēja jaunām klausītāju paaudzēm iepazīt šo melodiju.

Autoru lomas un popularizācija

Al Jolson, kurš tolaik bija viens no populārākajiem izpildītājiem, bieži saņēma autorības kredītu dziesmām, ko izpildīja viņa iespaidīgais vārds un popularitāte padarīja par komerciāli veiksmīgākām. Buddy DeSylva vēlāk kļuva par nozīmīgu komponistu un producentu, un viņa pievienošana dziesmas autoru sarakstam notika pēc sākotnējās publicēšanas. Šādas prakses — dot autorības kredītu arī populāriem izpildītājiem — nebija nekas neparasts 20. gadsimta sākuma mūzikas nozarē.

Ietekme un mantojums

"Avalon" ir piemērs dziesmai, kas pārvar žanrus: sākot kā populāra melodija mūziklos un fonogrammās, tā kļuva par džeza repertuāra stūrakmeni. Lai gan tiesvedība par melodijas līdzību ar klasisko operu atstāja nospiedumu uz tās autortiesību vēsturi, pats mūzikas materiāls turpināja iedvesmot izpildītājus dažādos laika posmos. Dziesma bieži parādās kompilācijas ierakstos, retrospektīvās programmās un koncertu repertuāros, kā arī tiek minēta mūzikas vēstures pētījumos kā piemērs konfliktiem starp populāro un klasisko mūziku.

Nozīmīgākie fakti īsumā

  • Gads: 1920.
  • Autori: Al Jolson, Buddy DeSylva, Vincent Rose (savstarpējā autorības kārtība un pienākumi tika diskutēti un daļēji mainīti).
  • Pirmā popularizācija: Al Jolson ieraksts un iekļaušana mūziklos Sinbads un Bombo.
  • Tiesvedība: melodijas līdzība ar Pučīni operas Toska ariju noveda pie kompensācijas un turpmāku autoratlīdzību prasībām no dziesmas ieņēmumiem.
  • Žanrisks statuss: džeza un populārās mūzikas standarts, plaši ierakstīts un izpildīts 20. gadsimta gaitā.

Šī dziesma joprojām ir daļa no mūzikas vēsturiskā kanona — gan kā populāra melodija, gan kā gadījums mācībai par autortiesībām un mūzikas aizguvumiem.