Siriuss — spožākā zvaigzne: fakti, attālums un mitoloģija

Uzzini visu par Siriusu — spožāko zvaigzni: fakti, 8,6 ly attālums, vecums, mitoloģija (Sopdet, Suņu zvaigzne) un astronomiskie dati.

Siriuss ir spožākā zvaigzne nakts debesīs un viena no labi pazīstamākajām debess ķermeņiem. Tā ir divžvaigžņu sistēma Lielajā zvaigznājā (Canis Major, netālu no Oriona) un šķietami izceļas ar spožumu — tā šķietamā spožuma lielums ir -1,46. Siriuss parasti tiek raksturots kā zila‑balta, jo galvenā komponente izstaro daudz enerģijas zilajā spektra daļā.

Siriuss patiesībā sastāv no divām galvenām sastāvdaļām: spožākās Sirius A — karstas, zila‑baltas galvenās sekvences zvaigznes — un kompaktās Sirius B — baltā nyksta (white dwarf). Sirius B reiz bija masīvāka zvaigzne, kas ātrāk iztērēja degvielu un pārgāja baltā nykta stadijā. Sistēmas komponents mijiedarbojas gravitācijas laukā; to orbīta apvienošanas periods ir aptuveni 50 gadi, un orbīta pusass ir attiecīgi lieluma līmenī, kas ļauj komponentēm periodiski pietuvoties un attālināties.

Siriuss šķiet spožs gan tā augstā izstarotās gaismas intensitātes dēļ, gan tā tuvajā attālumā no Zemes. Sistēma atrodas 2,6 parseku (8,6 ly) attālumā — tas padara Siriusu par vienu no Zemes tuvākajiem zvaigžņu kaimiņiem. Kopējais absolūtais spožums (absolūtā magnitūda) ir ap 1,4, kas nozīmē, ka, ja Siriuss atrastos 10 parseku attālumā, tam būtu šāds spožuma līmenis.

Par Siriusa vecumu lēš aptuveni 200–300 miljonus gadu. Sistēma sākotnēji tomēr varēja veidoties no divām spilgtām zilganām zvaigznēm, no kurām viena vēlāk attīstījās par baltu nyksti. Mūsdienu novērojumi (optiskā fotometrija, spektroskopija un radiālā ātruma mērījumi) ļāvuši noteikt arī zvaigžņu masas un temperatūras — Sirius A ir dažas reizes masīvāka par Sauli un ievērojami spožāka, kamēr Sirius B ir blīvs objekts ar zemes izmēra radija kārtību un augstu virsmas temperatūru.

Siriusa rūpnieciskā un mitoloģiskā loma ir ļoti sena. Ēģiptieši šo zvaigzni sauca par Sopdetu un saistīja tās heliakālo rītausmu (iedegšanos pirms saules) ar Nīlas plūdiem un lauksaimniecības sākumu. Grieķu un romiešu tradīcijās Siriuss (no sengrieķu Seirios — "spīdošs") saistīts ar suņa simboliku; tāpēc to dažkārt dēvē par Suņu zvaigzni. No šīs asociācijas nāk arī izteiciens dog days of summer — vasaras karstākās dienas, kas Antīkajā pasaulē sakrita ar Siriusa heliakālo rītausmu.

Praktiski novērojumiem Siriuss ir viegli atrodams ziemas debesīs Ziemeļu puslodē un ir bijis svarīgs orientieris navigācijā. Mūsdienā Siriusu pēta ar profesionāliem teleskopiem vairākos diapazonos (no optiskā līdz rentgena un infrasarkanais), lai labāk izprastu baltā nyksta evolūciju, zvaigžņu mijiedarbību un iespējamus pavadonis (līdz šim nav apstiprinātu planētu apkārt Siriusa komponentēm). Siriuss arī bieži tiek izmantots kā fotometrisks atlases avots un salīdzināšanas objekts astronomiskos pētījumos.

Īsumā: Siriuss ir ne tikai spožākā nakts zvaigzne, bet arī interesanta divkomponentu sistēma ar bagātu zinātnisko un kultūras mantojumu — no Senās Ēģiptes laika līdz mūsdienu astrofizikas pētījumiem.

Meklēt pēc burta