Tanto
Tanto ir japāņu īss zobens vai duncis.
Tanto tradicionālais kopējais garums bija 11,93 collas (1 šaku, aptuveni 30 cm). Asmens garums bija aptuveni 5 līdz 12 collas (12 1/2 cm līdz 30 cm). Asmeņus, kas bija lielāki (13" līdz 14" collas), sauca par ko-wakizashi jeb "mazo īso zobenu". Tanto, kas atšķīrās no tradicionālā izmēra, sauca par O-tanto vai Sunobi tanto.
Tanto bija ierocis ar vienasmens asmeni un izliektu formu. Tas bija paredzēts mīkstiem mērķiem un tika uzskatīts par slēpto samuraju ieroci. Tas bija ļoti efektīvs tuvcīņā.
Tanto parādījās Heian periodā (795-1192 mūsu ēras) un kā ierocis attīstījās Kamakuras periodā (1192-1333 mūsu ēras). Tajā laikā tanto bija ne tikai ierocis, bet arī mākslas darbs. To bagātīgi rotāja, izmantojot izplatītākos stilus: hira-tsukuri un uchi-sori. Vēlāk, Nambokučo periodā (1336-1392 pēc Kristus dzimšanas), tanto kļuva garāki par 15,75 collas (37 cm). Asmeņi kļūst plānāki un platāki, tādējādi tie kļūst vēl bīstamāki. Attīstījās dažādi stili un mainījās forma. Muromači periodā (1336-1573 pēc mūsu ēras) tanto atkal kļūst šaurāki asmeņi.
Šajā laikā asmeņa kvalitāte bija labāka. Tas bija laiks, kad parādījās profesionāli kalēji un pastāvēja vairāki tanto izgatavošanas stili. Pazīstamākie kalēji bija: Sukesada un Norimitsu (Bizen-den); Kanemoto un Kanesada (Mino-den); Muramasa un Masashige (Ise). Edo perioda sākums (1603-1867) bija relatīva miera periods pēc Japānas apvienošanās, un, lai gan to tika izgatavots maz, tie bija labas kvalitātes. Termiski apstrādāta asmens mala (hamon) kļūst viļņaināka un tādējādi skaistāka.
Pēdējo 700 līdz 800 gadu laikā tika izgatavots liels skaits tanto. Dažas no tām bija paredzētas civilai lietošanai. Citas tika izgatavotas īpaši samurajiem. Viena no klasifikācijām ir balstīta uz roku aizsargu tipu:
- tanto ar aizsargu, ko sauc par tsuba;
- tanto ar aikuči stila aizsargu;
- tanto ar hamadaši stila aizsargu.
Populārākās no trim tantos bija aikuchi un hamadaši. Tas bija tāpēc, ka šiem diviem tipiem bija neliels aizsargu skaits un tos bija vieglāk paslēpt un pārnēsāt. Tanto plaši neizmantoja kaujas laukā, tāpēc aizsargs lielākoties nebija nepieciešams.
Citi tanto stili atšķīrās pēc asmeņa formas. Vispazīstamākie no tiem ir šādi:
- Hira-zukuri - ar plakanu, šauru un biezu asmeni. Tas bija paredzēts griezīgiem un caurdurtiem sitieniem.
- Shobu-zukuri - ar kores līniju un ar asins rievu.
- Moroha - abpusēji griezīgs un ļoti rets tanto
- Kissaki-moroha-zukuri - ar ļoti garu un asu galu (o-kissaki)
- Kaikan - īss tanto ar nelielu aizsargu, parasti to nēsā sievietes.
Kad tanto tika izmantots kaujas laukā, tam vajadzēja iziet cauri pretinieka bruņām, kad viņš bija tuvu. Vislabākie tanto šim nolūkam bija tie ar garu, šauru asmeni un biezu mugurkaulu. Trieciens tika izdarīts ar galu, kas bija vērsts zem bruņām vai cauri tām. Tanto parasti nēsāja platā auduma jostā (obi) ar malu uz augšu un rokturi pagrieztu pa labi. Samuraju namā tanto bieži vien novietoja kopā ar wakizashi (īso zobenu). Samuraju sievietes mācīja lietot tanto, ja viņām būtu nepieciešams sevi aizstāvēt vai, ja viņām uzbruktu, atņemt sev dzīvību.
Tiek uzskatīts, ka dažāda veida tantos tika izmantoti arī pašnāvības rituālam (seppuku, arī hara-kiri). Tomēr to galvenokārt izmantoja samurajietes, kuru pašnāvības rituāls bija rīkles pārgriešana. Vīriešiem samurajiem bija cits rituāls: viņi izmantoja wakizashi zobenu, lai nokautu ķermeni.
Tantō Mei: Kunimitsu. Pilnībā nokomplektēts nazis makstī redzams skatos pa kreisi; kails nazis redzams skatos pa labi.
Divi tantō
Tantō asmens paslēpts ventilatora formas stiprinājumā
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir tantō?
A: Tantō ir japāņu īss zobens vai duncis ar vienasmens asmeni un izliektu formu. Tas bija paredzēts vieglajiem mērķiem, un tika uzskatīts par slēpto samuraju ieroci.
J: Kad pirmo reizi parādījās tantō?
A.: Tantō pirmo reizi parādījās Heian periodā (795-1192. gadā pēc mūsu ēras).
J: Kādi ir dažādi tantō stili?
A: Daži no dažādiem tantō stiliem ir hira-tsukuri, uchi-sori, o-tantō, sunobi tanto, ko-wakizashi, hira-zukuri, shobu-zukuri, moroha, kissaki-moroha zukuri un kaikan.
J: Kāds bija tradicionālo tantō izmērs?
A: Tradicionālo tantō kopējais garums bija 11,93 collas (1 šaku) un asmeņu garums - no 5 līdz 12 collas (12 1/2 cm līdz 30 cm). Asmeņus, kas bija lielāki par 13 līdz 14 collām, sauca par ko-wakizashi, kas nozīmē "mazs īss zobens".
J: Kā laika gaitā mainījās tanto izmērs un forma?
A: Nambokučo periodā (1336-1392 mūsu ēras) tanto kļuva garāki par 15,75 collām (37 cm), asmeņi kļuva plānāki un platāki, padarot tos vēl bīstamākus. Muromači periodā (1336-1573 pēc mūsu ēras) tie atkal kļuva šaurāki, bet to kvalitāte uzlabojās, jo šajā laikā parādījās profesionāli kalēji. Edo perioda sākumā (1603-1867 pēc mūsu ēras) termiski apstrādāto asmeņu malas kļuva viļņotākas, padarot tos skaistākus pēc izskata un efektīvākus ieročus.
J: Kā to nēsāja samuraju karavīri?
A.: Tanto parasti nēsāja platā auduma jostā (obi) ar malu uz augšu un rokturi pagrieztu uz labo pusi, kad to nēsāja samuraju karavīri.
J: Kāda veida rituālo pašnāvību varēja veikt, izmantojot tanto?
A: Tiek uzskatīts, ka dažādu veidu tanto izmantoja rituālajām pašnāvībām, piemēram, seppuku vai hara kiri, kad sievietes samurajas pārgrieza sev rīkli, bet vīrieši samurāji izmantoja wakizashi zobenus, lai atdalītu dzīvību.
