Tenreks ir Tenrecidae dzimtas zīdītājs, kas sastopams Madagaskarā un dažviet Āfrikas kontinentālajā daļā. Šī dzimta ir ļoti daudzveidīga — tajā ietilpst dažādas formas un izmēri, no maziem, spolei līdzīgiem sugām līdz vidēji lieliem dzīvniekiem. Lielākā daļa sugu ir endēmiskas Madagaskarai, un to daudzveidība ir labs piemērs radiācijas procesam izolētā salā. Dzimtā ir pārstāvji vairākās ģintās (piem., Microgale, Tenrec, Echinops, Hemicentetes, Oryzorictes u. c.), un sugu skaits svārstās ap vairākām desmitgalām, jo taksonomija tiek precizēta ar molekulāriem pētījumiem.
Tenreki ir dažādi. Konverģences evolūcijas rezultātā tie izskatās kā eži, žurkas, oposumi, peles un pat ūdri. Tie apdzīvo ūdens, koka, sauszemes un pazemes biotopus. Dažas no šīm sugām sastopamas Madagaskaras sausajos lapu koku mežos. Atsevišķas sugas ir pielāgojušās dzīvei ūdenī vai mitrās upju krastu joslās, citām labi padodas rakšanas dzīve pazemē, bet vēl citas ir arborālas — dzīvo un pārvietojas pa kokiem.
Lai gan tie var atgādināt rūsganos, ežus vai ūdrus, tie nav cieši radniecīgi nevienai no šīm grupām. Viņu tuvākie radinieki ir citi Āfrikas kukaiņēdāji zīdītāji, piemēram, zeltainie kurmji un ziloņžurkas. Šo dzīvnieku, kā arī aardvarku, hirakšu, ziloņu un jūras govju grupas Afrotheria kopīgie priekšteči tika atzīti tikai pagājušā gadsimta 90. gadu beigās. Darbs pie afroteriāņu zīdītāju daudzveidības ir sniedzis vairāk pierādījumu to kopīgajai izcelsmei — šī saistība pamatojas galvenokārt uz molekulāriem un ģenētiskiem datiem, nevis uz acīmredzamu morfoloģisku līdzību.
Placentāro zīdītāju vidū ir neparasti, ka tenreku anālais un uroģenitālais trakts ir ar kopīgu atveri jeb kloaku, kas biežāk sastopama putniem, rāpuļiem un abiniekiem. To ķermeņa temperatūra ir pietiekami zema, lai spermas atdzesēšanai tiem nebūtu nepieciešams skrotums, kā tas ir vairumam citu zīdītāju. Vairākās sugās ķermeņa temperatūra un vielmaiņa var mainīties — dažas spēj ieslīgt torporā vai pat īslaicīgā hibernācijā, kas palīdz izdzīvot sausajos periodos ar ierobežotu barības pieejamību.
Izskats un anatomija
Tenreku ķermeņa forma ir ļoti atšķirīga atkarībā no sugas: dažiem ir īsi un cieti spītīši līdzīgi ežiem (piemēram, Echinops ģints pārstāvjiem), citiem — garāks purns un ķermenis, kas atgādina žurku vai žurku līdzīgu formu. Daudzām sugām ir mazāki, asāki zobi, kas piemēroti kukaiņu un citu nelielu bezmugurkaulnieku ķeršanai. Ļoti daļa sugu ir mazas vai vidēji lielas, taču ir arī tikai dažas lielākas formas.
Uzturs un uzvedība
Tenreki pārsvarā ir insektīvori vai visēdāji: to barībā ir kukaiņi, tārpi, gliemji, dažkārt mazi abinieki vai zivis, kā arī augļu vai sēklu papildu daļas. Dažas sugas, piemēram, zemes vai koku dzīvojošie tenreki, ir nakts aktīvi un meklē barību ar smalku purnu un čukstējošu ožu. Interesants piemērs ir Madagaskaras Hemicentetes sugas — tās spēj veidot skaņu, berzējot savus spalvu elementus (stridulācija), ko izmanto komunikācijai ar citiem indivīdiem.
Reprodukcija
Tenreku reproduktīvā bioloģija atšķiras starp sugām. Dažas sugas dzemdē salīdzinoši lielus metienus (vairāki mazuļi vienā reizē), un mazuļi parasti ir altriski — tie paliek mātes aprūpē vairākas nedēļas. Ir sugas ar sezonālu vai nesezonālu vairošanos atkarībā no vides apstākļiem. Savvaļā zināmi arī gadījumi, kad vairākas mātītes izmanto kopīgu perēkli vai kaulu kopienas uzvedību rūpējoties par mazuļiem.
Izplatība un biotopu daudzveidība
Madagaskarā tenreki apdzīvo plašu biotopu spektru: no mitrajiem lietusmežiem līdz sausajiem lapu koku mežiem un spiny stepēm. Kontinentālajā Āfrikā sastopamie pārstāvji parasti saistīti ar mitrām upju krastmalām un iekšējo ūdeņu tuvumu. To spēja pielāgoties dažādiem dzīves apstākļiem ir viens no iemesliem, kāpēc salā tie tik veiksmīgi izplatījušies un aizņēmuši dažādas ekoloģiskās nišas.
Saglabāšana un draudi
Dažas tenreku sugas ir relatīvi izplatītas un adaptīvas, bet citas — īpaši endēmiskas un ar ierobežotu areālu — ir apdraudētas. Galvenie draudi ir mežu izciršana un biotopu fragmentēšana, ievestie plēsēji (piem., suņi, kaķi, žurkas) un cilvēku medības dažos reģionos. Pētījumi un aizsardzības pasākumi ir svarīgi, lai noskaidrotu sugu statusu un nodrošinātu to saglabāšanu, jo daļa tenreku sugu vēl nav pietiekami izpētītas.
Tenreki ir ievērojams piemērs evolūcijas elastībai — to daudzveidība, uzvedības bagātība un neparastās anatomiskās īpašības padara tos par interesantu grupu gan zinātniekiem, gan dabas mīļotājiem. Turpmāka izpēte palīdzēs labāk izprast to ekoloģisko lomu Madagaskaras un Āfrikas ekosistēmās, kā arī nepieciešamos saglabāšanas pasākumus.