Kenterberijas stāsti (1972) — Pjērs Paolo Pasolīni: filma pēc Džefrija Čosera poēmas

Pjēra Paolo Pasolīni "Kenterberijas stāsti" (1972) — provokatīva, humora un seksualitātes pilna Čosera poēmas kinematogrāfiska adaptācija, kas saņēma Berlīnes "Zelta lāci".

Kenterberijas stāsti (The Canterbury Tales) ir itāļu filma, kuru 1972. gadā režisēja Pjērs Paolo Pasolīni. Filmas pamatā ir Džefrija Čosera (Geoffrey Chaucer) viduslaiku poēma "Kenterberijas stāsti". Tā ir Pasolīni "Dzīves triloģijas" otrā filma. Filma saņēma "Zelta lāci" 22. Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā.

Filmā ir astoņas no 24 pasakām. Tajā ir daudz kailuma, seksa un smieklīga humora. Daudzas no šīm ainām ir iekļautas vai vismaz iezīmētas oriģinālajā filmā. Dažas ir paša Pasolīni papildinājumi.

Šajā filmā nelielu lomu atveidoja Toms Beikers. Viņš bija viens no vannas sievas vīriem.

Sižets un struktūra

Filma sastāv no pavisam astoņiem atsevišķiem stāstiem, kuri atspoguļo Čosera poēmas kroņošanu — ceļojumu uz Kenterberijas svētnīcu un ceļabiedru stāstus. Pasolīni izvēlējās stāstus, kas ļāva akcentēt ķermeniskumu, zemisku humoru un sociālo satīru. Stāsti bieži ir īsi, asa smieklu un ironijas piesātināti, ar kontrastējošiem morālajiem secinājumiem.

Tēmas un režijas pieeja

Pasolīni interpretē Čosera materiālu caur savu raksturīgo prizmu — filma uzsver seksualitāti, cilvēka ķermeņa izpausmi un sociālo netaisnību. Režisors kombinē viduslaiku estētiku ar konkrētu, zemniecisku realizmu, bieži izmantojot lokācijas, primīvus kostīmus un antiinstitucionālu satīru. Humorā un groteskā iezīmējas arī kritika pret dvēseles pārdzīvojumiem, kā arī reakcija uz mūsdienu morāles normām.

Režija, aktieri un stils

Pasolīni režijā izmanto plašu kompozicionālo brīvību — tuvplāni, garas statiskas ainavas un brīvi kadrētus grupu skatus, kas pastiprina gan komisko, gan traģisko. Filmā piedalās gan profesionāli, gan neprofesionāli aktieri; tajā redzami režisora ilgtermiņa sadarbības partneri un jaunas sejas. Filma tiek uzņemta itāļu valodā un reālistiskās lokācijās, saglabājot viduslaiku sajūtu, bet reizē izvairoties no muzeāliska rekonstrukcionisma.

Saņemšana un nozīme

Filma izraisīja gan sajūsmu, gan sašutumu — kritiķi slavēja tās energiju, humora izjūtu un drosmīgo adaptāciju, savukārt cenzūras iestādes un konservatīvāki skatītāji kritizēja eksplicītu saturu. Neskatoties uz konfliktējošām atsauksmēm, filma nostiprināja Pasolīni reputāciju kā provokatīvu un oriģinālu autora cienītāju. Pēc savas iznākšanas tā tiek uzskatīta par nozīmīgu pasniedzēja adaptāciju un svarīgu posmu Pasolīni "Dzīves triloģijā".

Vēsturiskais konteksts un ietekme

Pasolini strādāja pie adaptācijas laikā, kad Eiropas kinematogrāfija arvien vairāk pētīja seksualitāti un sociālās normas. Viņa Kenterberijas stāsti ir viens no spilgtiem piemēriem, kā klasisks literārs darbs tiek pārnests mūsdienu valodā, saglabājot tā asumu un trakulību. Filma iedvesmoja gan citus filmu veidotājus, gan literatūras pētniekus, kas pievērsa uzmanību adaptācijas iespējamībai — kā saglabāt teksta garu, vienlaikus radot vizuāli spilgtu un laikmetīgu darbu.

Piezīmes par izrādīšanu un cenzūru

Sakarā ar atklātām seksuālajām ainām dažās valstīs filma bija apgrūtināta ar cenzūras ierobežojumiem un vietējiem griezumiem. Tomēr tās panākumi festivālu apritē — īpaši Zelta lāces iegūšana — palīdzēja nostiprināt tās starptautisko reputāciju un deva plašāku ieskatu Pasolīni radošajā redzējumā.

Meklēt pēc burta