Dadzis (ērkšķi) — ziedošie Asteraceae: sugas, izplatība un īpašības

Uzzini par dadžiem (ērkšķiem): sugas, izplatību, aizsargājošās dzeloņas, īpašības, bioloģiju un lomu ekosistēmā. Attēli un praktiski padomi identificēšanai.

Ērkšķi ir ziedošu augu grupa ar asiem dzelkšņiem ap ziediem, kas pieder Asteraceae dzimtai. Dzeloņi bieži atrodas pa visu augu — uz stumbra, lapu malas un lapu plakanajām daļām — un kalpo kā mehānisks aizsargmehānisms pret zālēdājiem. Ērkšķiem raksturīgas arī pārvērstas lapas un biezāks kutikulas vai vaskveida pārklājums sausos apstākļos, kas palīdz saglabāt mitrumu.

Ar terminu dadzis dažkārt apzīmē tieši Cynareae grupas (sinonīms: Cardueae) augus, īpaši Carduus, Cirsium un Onopordum ģintis. Tomēr dažkārt par dadžiem sauc arī augus ārpus šīs grupas, un tādā gadījumā dadži veidotu polifītisku grupu — tas nozīmē, ka šāds nosaukums balstās uz morfoloģiskām līdzībām, nevis uz ciešu evolūcijas saistību.

Dadzis ir Skotijas ziedu emblēma. Tā liela, ass un bieži plāna ziedkopas forma ir viegli atpazīstama un simbolizē izturību.

Izskats un morfoloģija

Ērkšķiem raksturīgas sekojošas pazīmes:

• Ziedkopas: parasti galviņas tipa ziedkopas (kapituli), kur katrs "zieds" patiesībā sastāv no vairākām sīkiem ziediņiem.
• Lapas un dzeloņi: lapu malas un virsmas bieži ir aprīkotas ar dzeloņiem; dzeloņi var būt gari un stingri vai īsāki un smalkāki atkarībā no sugas.
• Sēklas: sēklas (ačēnes) ir aprīkotas ar pūku (pappi), kas ļauj tām izplatīties pa vēju.
• Stumbrs: bieži stublājs ir stāvs, reizēm ar vilnainu vai vaskainu pārklājumu.

Taksonomija un sugas

Dadžu grupā iekļautas vairākas ģintes un simtiem sugu. Nozīmīgākās ģintes ir Carduus, Cirsium un Onopordum. Papildus bieži min vai pieskaita arī citus tuvu radiniekus Asteraceae dzimtā. Dažas labi zināmas sugas un veidi:

• Onopordum acanthium — lielais skotu dadzis (Scotch thistle), pazīstams arī kā Skotijas simbols;
• Silybum marianum — pienene (milk thistle), izmantojama medicīnā (aknu atbalsts);
• Cirsium vulgare — parastais dadzis, plaši izplatīts kā nezāle un ziednektāra avots.

Izplatība un biotopi

Ērkšķi aug praktiski visā pasaulē, galvenokārt mērenās un subtropu joslās. Tie favorizē saulainas, labi drenētas vietas — pļavas, ceļa malas, krūmājus, degradētas zemes un smilšainas augsnes. Daudzas sugas ir izveidojušās kā pionieraugi augsnēs ar zemu konkurenci.

Ekoloģiskā nozīme

• Polinatoru atbalsts: dadži nodrošina bagātīgu nektāra un putekšņu avotu bišu, kovu un tauriņu populācijām; ziedi ir īpaši pievilcīgi lielām bitēm un kamenes.
• Pārtika dzīvniekiem: dažu putnu sugas (piem., zeltainās žubītes) barojas ar dadžu sēklām.
• Aizsardzība un atjaunošana: kā pionieraugi tie stabilizē augsni un var veicināt sugu atgriešanos degradētās teritorijās.

Cilvēku izmantošana un problēmas

Dadži ir gan noderīgi, gan problemātiski cilvēku ekonomikā:

• Medicīna: Silybum marianum (milk thistle) tiek izmantota aknu aizsardzībai un reģenerācijai.
• Kulinārija: dažas sugas (piem., jaunie dzinumi vai sakneņi) tiek izmantotas pārtikā reģionālās tradīcijās.
• Lauksaimniecības kaitēkļi: daudzi dadži kļūst par invazīvām nezālēm, traucējot lopkopībai un graudu kultūrām; to dzeloņi apgrūtina ganību izmantošanu.
• Kontrole: invazīvo sugu ierobežo ar mehānisku izravēšanu, ganību labošanu un, nepieciešamības gadījumā, ar mērķtiecīgu augu aizsardzības līdzekļu lietošanu.

Izplatīšanās un invāzijas mehānismi

Dadžu sēklas izplatās galvenokārt ar vēju, pateicoties pūkainajam pappus, bet arī cilvēku un dzīvnieku kustība palīdz to izplatībai. Dažas sugas kļuvušas invazīvas citos reģionos, iznīcinot vietējo floru un mainot ekosistēmu struktūru.

Praktiski padomi dārzniekiem

• Ja vēlaties saglabāt dadžus dārzā kā polinatoru piesaistes avotu, ierobežojiet to platību un kontrolējiet izplatīšanos, savlaicīgi izgriežot ziedkošos stublājus.
• Invazīvu sugu gadījumā visefektīvāk ir izrokšana ar saknēm pirms sēklu veidošanās vai regulāra pļaušana.
• Izmantojiet biezas mulčas vai konkurējošus stādījumus, lai samazinātu dadžu dīgtspēju un novērstu to atgriešanos.

Īsumā — dadži (ērkšķi) ir daudzveidīga un ekoloģiski nozīmīga augu grupa ar raksturīgiem aizsargmehānismiem, plašu izplatību un gan labvēlīgām, gan problemātiskām attiecībām ar cilvēku saimniecību.

Heraldika

Strēlītis ir Skotijas valsts ģerbonis kopš Aleksandra III (1249-1286) valdīšanas, un 1470. gadā Džeimss III to izmantoja uz sudraba monētām. Tas ir Skotijas augstākā bruņinieku ordeņa - dadžu ordeņa - simbols. Tas atrodams daudzos Skotijas simbolos un kā vairāku Skotijas futbola klubu nosaukums. Ar Skotijas kroni vainagots dadzis ir septiņu no astoņiem Skotijas policijas spēkiem simbols (izņēmums ir Ziemeļu policija). Ērkšķis ir arī Encyclopædia Britannica emblēma, kas radusies Edinburgā, Skotijā. Carnegie Mellon universitātes ģerbonī ir dadzis.

Izcelsme kā Skotijas simbols

Leģenda vēsta, ka naktī skotu armijas nometni mēģināja aplenkt iebrucēju norvēģu karaspēks. Šīs operācijas laikā kādam basam norvēģim gadījās uzkāpt uz dadža, kas izraisīja viņa sāpju kliedzienu, tādējādi brīdinot skotus par norvēģu iebrucēju klātbūtni. Daži avoti norāda, ka konkrētais gadījums bija Largsas kauja, kas iezīmēja Norvēģijas karaļa Hakona IV (Hakona Vecākā), kurš, kontrolējot Ziemeļu salas un Hebridu salas, vairākus gadus bija uzmācies Skotijas karalistes piekrastei, aizbraukšanas sākumu. Par to, kura dadžu suga ir minēta oriģinālajā leģendā, ir strīdi. Mūsdienās populārajā valodā par labu tiek uzskatīts kokvilnas dadzis Onopordum acanthium, iespējams, tā iespaidīgāka izskata dēļ, lai gan maz ticams, ka tas viduslaikos būtu bijis sastopams Skotijā; ticamāks kandidāts ir dzeloņdadzis Cirsium vulgare, kas Skotijā ir plaši sastopama vietējā suga. Ir minētas arī citas sugas, piemēram, pundurzāle Cirsium acaule, muskusa dadzis Carduus nutans un melanholiskā dadzis Cirsium heterophyllum.

Skotijas dadzis kā heraldikas emblēma.

Meklēt pēc burta