Pūču dzimta (Tytonidae dzimta) ir viena no divām pūču dzimtām. Otra ir īsto pūču dzimta (Strigidae). Tās parasti ir vidēja līdz liela izmēra pūces ar salīdzinoši lielu galvu un izteiktu sirds formas sejas disku. Putniem šajā dzimtā raksturīgas garas, spēcīgas kājas ar asiem nagiem, kas ļauj turēt un nogalināt laupījumu.
Izskats un pielāgojumi
Pūču dzimtas galvenā pazīme ir sirdsveida sejas disks, ko veido stingras spalvas. Šis sejas disks darbojas kā akustisks reflektors — tas pastiprina skaņu un palīdz putnam precīzi noteikt laupījuma atrašanās vietu, īpaši tumsā. Dažām sugām sejas disks ir regulējams, un putns var nedaudz mainīt tā formu, lai labāk fokusētu skaņu.
Vēl daži svarīgi pielāgojumi medībām un klusam lidojumam:
- Ausis ir asimetriski izvietotas — vienas auss nedaudz augstāk nekā otras; tas uzlabo skaņas virziena noteikšanu trīs dimensijās.
- Spalvu struktūra — spārnu priekšējā mala ir pūkaina vai zobaināka, tā samazina turbulenci un ļauj lidojumam būt gandrīz bezskaņas.
- Acis ir lielas un vērstas uz priekšu, nodrošinot ļoti labu dzīvokļa redzi krēslā un tumsā; tomēr redze darbojas kopā ar izcilu dzirdi.
Biotopi un izplatība
Pūču dzimta ir ļoti daudzveidīga un sastopama plašā biotopu spektrā — no atklātām laukkopības ainavām līdz mežiem un tuksnešiem. Tomēr tās nav sastopamas Ziemeļamerikas ziemeļos, Sahāras Āfrikā un plašās Āzijas teritorijās. Kopumā sugas dzīvo visdažādākajos biotopos, no tuksnešiem līdz mežiem un no mērenajiem platuma grādiem līdz tropiem. Dažas sugas ir sinantropiskas un bieži pat izmanto cilvēku būves, piemēram, sētu šķūņus vai klintis kā ligzdošanas vietas.
Medību uzvedība un barība
Pūces medī galvenokārt krēslā un naktī, izmantojot akūtu dzirdi un gandrīz bezskaņas lidojumu. Lai noteiktu laupījuma kustību, tām ļoti palīdz skaņa: dzirde ir ļoti jūtīga, kas ļauj precīzi konstatēt grauzēju vai cita maza dzīvnieka vietu zem zāles vai sniega. Spārnu spalvu pielāgojumi novērš skaņu, ko rada lidošana, kas ļauj upurim nepamanīt pūces klātbūtni.
Barības spektrs ir plašs — pārsvarā mazi zīdītāji (piem., žurkas, peles, pikas), bet arī sarkanbrūnas ķirzakas, rāpuļi, lielāki kukaiņi, dažkārt putni un pat zivis atkarībā no sugas un reģiona. Medību taktikas ietver sēdēšanu uz periem un lēcienus uz laupījumu, lidošanu zemu virs zemes (soļošana vai “quartering” pāri pļavai) un precīzas nolaišanās uz upuri.
Vairošanās un dzīves cikls
Pūces ligzdo dažādās vietās — koku dobumos, klintīs, ēku spārēs un cilvēku mājokļu pagrabos. Daudzas sugas ir monogāmas sezonāli vai uz mūžu. Pāra veidošanās, olas dēšana un rūpēšanās par mazuļiem atšķiras starp sugām: olu skaits sezonā var variēt (bieži 2–7 olas), inkubācijas ilgums parasti ir no divām līdz četrām nedēļām, bet jaunu putnu nobriešana un spārnu izaušana var aizņemt vairākas nedēļas līdz pāris mēnešiem atkarībā no sugas un barības pieejamības. Pēc maltītes putnu ēdienreizes laikā bieži tiek iznīdētas neizšķīlušās daļas un veidotas ķermeņa atliekas — tā sauktie “pellets”, kurus pētnieki izmanto, lai noskaidrotu pūču barības sastāvu.
Saglabāšana un draudi
Dažas Tytonidae sugas ir plaši izplatītas un kopš cilvēces ienākšanas lauku ainavās tieši guvušas labumu, tomēr daudzas citas sastopas ar draudiem. Galvenie riski ir:
- biotopu izzušana un lauksaimniecības intensifikācija, kas samazina barības bāzi;
- indes (rodentocīdi), kas uzkrājas upurā un nogalina plēsējus;
- cilvēku uztvertas negatīvas attieksmes un persekūcija;
- satiksmes sadursmes un elektrības līniju traucējumi.
Populārākais un pazīstamākais pārstāvis ir siena pūce (Tyto alba), kas plaši izplatīta daudzviet pasaulē un bieži viesojas pie cilvēku apdzīvotām vietām. Tomēr Tytonidae dzimtā ir arī citas mazāk zināmas, lokāli apdraudētas sugas, kurām nepieciešama uzmanība un aizsardzība.
