Vetus Latina — agrīnie latīņu Bībeles teksti, vēsture un atšķirības

Vetus Latina ir kolektīvs nosaukums Bībeles tekstu krājumam, kas tika tulkots latīņu valodā, pirms Vulgāta kļuva par standarta versiju, ko lietoja latīņvalodīgajā pasaulē. Šie teksti neveido vienotu, vienotu tulkojumu — tie ir vairākas lokālas un laika gaitā radušās versijas, kas pārsvarā balstās uz grieķu tekstiem (Vecā Derība — uz Septuagintu, Jaunā Derība — uz dažādiem grieķu manuskriptiem). Paši teksti rakstīti vēlīnajā latīņu valodā, nevis klasiskajā vai senlatīņu formā; tie atspoguļo reģionālas valodas atšķirības un atšķirīgus tulkojuma principus. Tajos bieži tiek lietoti citi vārdi un sintakses risinājumi nekā vēlākajā Vulgātā. Nav saglabājies neviens pilnīgs Vetus Latina manuskripts — lielākā daļa tekstu ir zināmi tikai no fragmentiem, citātiem un liturģiskām versijām. Daudzi teksta fragmenti ir saglabājušies, pateicoties tam, ka no tiem citēja Baznīcas tēvi, piemēram, Augustīns no Hipo.

Vēsture un izcelsme

Vetus Latina tulkojumu rašanās laiks nav vienmērīgs — dažas vecākās latīņu Bībeles formas var būt radušās jau agrīnajā kristietības posmā (priekšpilsētās 2.–3. gadsimtā), bet citi varianti attīstījās vēlāk. Tulkojumi parādījās tajās provincēs, kur galvenā saziņas valoda bija latīņu dialekti — it īpaši Romas Itālijā, Ziemeļāfrikā un daļā Galijas. Tā kā nebija centrālas redakcijas, tekstu variācijas saglabājās un tika izmantotas dažādās kopienās līdz brīdim, kad Vulgāta — Jēronīma (Jerome) 4.–5. gadsimtā sagatavotais latīņu tulkojums — sākotnēji Jēronīma redakcijas rezultātā, pēc tam Tridentas koncila lēmuma gaitā — kļuva par baznīcas standartu.

Valodas un tulkojuma iezīmes

Vetus Latina tekstos redzamas vairākas pazīmes, kas tos atšķir no Vulgātas un klasiskās latīņu valodas:

• vārdu krājuma un gramatikas variabilitāte, kas atspoguļo reģionālas valodas formas;
• atšķirīgi tulkojuma principi — vietām ļoti burtiski, citur brīvāks, parafrāzējošs stils;
• iegūta leksika tiešā ietekmē no grieķu termina izvēles (tāpēc dažkārt atšķiras teoloģiski svarīgi termini);
• kultūras un liturģisku paražu ietekme — daudzas versijas bijušas adaptētas dievkalpojumam.

Manuskripti, avoti un saglabāšanās

Kā minēts, nav saglabājies neviens pilnīgs Vetus Latina Bībeles manuskripts. Lielāko daļu tekstu zinām no:

• citātiem un komentāriem pie Baznīcas tēvu darbiem (patristiskie citāti);
• liturgiskajām formulām un himnām, kuras saglabājušās rituālos;
• dažiem fragmentiem un parsīm, kas iekļauti vēlīnajos viduslaiku manuskriptos līdzās Vulgātas tekstiem;
• dažiem viduslaiku Bībeles manuskriptiem, kuros saglabājušās vietējās, nemodificētās latīniskās lasījumu formas.

Šī avotu daudzveidība nozīmē, ka tekstu kritiska rekonstrukcija prasa salīdzināt dažādus liecību slāņus — grieķu tekstus, patristiskos citātus un saglabātos manuskriptus.

Atšķirības pret Vulgātu — piemēri

Vetus Latina bieži atšķiras no Vulgātas gan vārdu izvēlē, gan teikuma uzbūvē, un dažas atšķirības var būt nozīmīgas arī teoloģiski. Divi labi zināmi piemēri:

• Pater Noster: Vetus Latina lieto frāzi quotidianum panem — "dienišķā maize", bet Vulgāta (Jēronīma teksta ietekmē) lieto supersubstantialem panem — "pārpagrabto/augstāko maizi". Šī vārdu izvēle ir radījusi daudz komentāru par to, ko precīzi nozīmē lūguma elements "mūsu ikdienas maize". Pater Noster piemērs labi parāda, kā tulkojuma nianses var mainīt teksta uztveri.
• Gloria tekstā Vetus Latina variants tiek tulkots nedaudz savādāk (piemēram, "Gods [pieder] Dievam starp augstajiem, un miers [pieder] labas gribas cilvēkiem virs zemes"), savukārt Vulgātas formulējums parasti skan kā "Gods [pieder] Dievam starp visaugstākajiem un miers starp labas gribas cilvēkiem virs zemes". Šādas nianses bieži atspoguļo atšķirīgas stilistiskas vai teoloģiskas tendences.

Liturģiskā un teoloģiskā nozīme

Vetus Latina tekstiem bija liela nozīme agrīnajā kristietības praksē Rietumos. Tie tika izmantoti dievkalpojumos, tika iekļauti komentāros un ietekmēja vietējo teoloģisko domu. Pat pēc Vulgātas izplatīšanās daži vetuslatīņu lasījumi saglabājās liturģijā un tautas dievkalpojumos, jo tie bija pazīstami un tiekti uzskatīti par tradicionāliem. Šā iemesla dēļ Vetus Latina ir svarīgs avots, lai saprastu, kā agrīnie kristieši Rietumos lasīja un interpretēja Bībeli.

Mūsdienu pētniecība un kritiskās izdevumu nozīme

Šodien tekstu pētnieki rekonstruē Vetus Latina lasījumus, izmantojot patristiskos citātus, saglabātos fragmentus un salīdzinājumus ar grieķu tekstiem. Šī darba mērķis ir atjaunot iespējami uzticamāku priekšstatu par to, kā agrīnie latīņu lasītāji iepazina Bībeli, kādas variācijas pastāvēja un kādas teoloģiskas sekas no tām izriet. Šāda pētniecība ir nozīmīga gan Bībeles tekstu kritikai, gan vēstures, liturģijas un teoloģijas izpētei.

Svarīgākie secinājumi

• Vetus Latina nav viens stabils tulkojums, bet daudzveidīga tradīcija ar reģionālām atšķirībām.
• Teksti parasti ir vēlīnajā latīņu valodā un dažkārt ievērojami atšķiras no Jēronīma Vulgātas formulējumiem.
• Lielā daļa Vetus Latina lasījumu ir saglabājušies tikai caur citātiem, fragmentiem un liturģisku tradīciju pēctecību.
• Pētījumi par Vetus Latina palīdz labāk izprast agrīno Rietumu kristietību, tekstu izplatību un tulkošanas praksi.

Kopumā Vetus Latina ir nozīmīgs vēstures slānis, kas parāda, kā Bībeles teksti tika uztverti un pielietoti pirms Vulgātas izplatīšanās, un to vērtība mūsdienu tekstu pētniecībā ir nenoliedzama.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Vetus Latina?

Q: Kādā valodā tika uzrakstīti Vetus Latina teksti?

J: Ar ko Vetus Latina izmantotie vārdi atšķiras no Vulgātas?

J: Vai ir kādi pilnīgi Vetus Latina manuskripti?

J: Kā mēs zinām par daudziem Vetus Latina teksta fragmentiem?

J: Kad Vulgāta kļuva par Romas katoļu baznīcas oficiālo Bībeles tulkojumu?

J: Kāda ir atšķirība starp frāzi "dienišķā maize" Vetus Latina un Vulgātā?

Meklēt pēc burta