Benuā de Mailē (1656. gada 12. aprīlī Senmijēlē - 1738. gada 30. janvārī Marseļā) bija daudz ceļojis franču diplomāts un dabas pētnieks. Viņš pavadīja ilgus gadus Āfrikā un Tuvo Austrumu reģionā, krāja plašas lauka piezīmes un novērojumus par vietējo floru, faunu, ģeoloģiju un jūras līmeņu kustībām.

Viņš bija Francijas ģenerālkonsuls Kairā un pārraugs Levantē. Šajā amatos Mailets ieguva pieeju plašiem avotiem un daudz laika dabas parādību tiešam novērojumam — ceļojumu laikā viņš marķēja krastus, ostas, fosiliju atradnes un reljefa iezīmes, kas vēlāk kļuva par pamatu viņa teorijām. Diplomatiskā darbība ļāva viņam arī satikt plašu zinātnisku un kultūras aprindu loku, salīdzināt dažādas vietējas zināšanas un vākt spēcīgu empīrisku materiālu saviem rakstiem.

Maileta ģeoloģiskie novērojumi pārliecināja viņu, ka Zeme nevarēja tapt vienā mirklī, jo Zemes garozas iezīmes liecina par lēnu attīstību dabisku procesu rezultātā. Viņš īpaši pievērsās fosilijām, jūras nogulumiem uz kalnu nogāzēm un piekrastes erozijai, secinādams, ka šīs pazīmes norāda uz lēnu, ilgstošu pārveidošanos. Viņš arī uzskatīja, ka sauszemes radības galu galā ir radušās no jūrā dzīvojošām radībām. Mailets filozofēja par dzīves pāreju no vienkāršāka uz sarežģītāku, uzskatot, ka organisma forma var mainīties pakāpeniski, un viņš pat ticēja cilvēka dabiskajai izcelsmei no jūras radībām — idejai, kas tolaik bija būtiski pretrunīga ar biblisko radīšanas stāstu.

Zinātniskās idejas un darbs

Mailets savus secinājumus apkopoja un attīstīja rakstiskā darbā, kurā viņš izmantoja lauka novērojumus, salīdzinājumus un loģisku argumentāciju. Viņa pieeja bija tuvināma tolaik vēlāk attīstītajam uniformitārisma principam — idejai, ka Zemes formu veido ilglaicīgi, nevis katastrofāli notikumi. Viņš arī mēģināja kvantitatīvi novērtēt procesus, piemēram, ūdens iztvaikošanu un eroziju.

Maileta slavenākais darbs — sarunu formā veidots teksts ar nosaukumu Telliamed (vārda Maillet atbilde uzrakstīta otrādi) — tika izdots pēc viņa nāves. Šajās sarunās viņš attēloja savas domas par Zemi, dzīvi un to izmaiņām laika gaitā, izmantojot filozofisku dialoga formu, lai vieglāk izklāstītu pretrunīgas un provokatīvas idejas.

Apsvērumi, pretrunas un mantojums

Maileta uzskati par Zemes ilgo vēsturi un dzīves izcelsmi no jūras bija pretrunā ar 18. gadsimta dominējošajām reliģiskajām koncepcijām, un tie izpelnījās gan kritiku, gan interesi. Viņa aptuvenais Zemes vecuma novērtējums (aptuveni divu miljardu gadu kārtā) bija ārkārtīgi liels salīdzinājumā ar Bībeles burtisko interpretāciju, un tas vēl vairāk nostiprināja Maileta kā viena no agrīnajām evolūcijas domu balsīm.

Laika gaitā Maileta darbs tiek vērtēts kā viens no agrīnajiem mēģinājumiem izskaidrot dabas vēsturi empīriskā, ilglaicīgā perspektīvā. Lai gan viņam nebija mūsdienu evolūcijas mehānisma (piemēram, dabiskās atlases), viņa idejas par pakāpenisku pārveidi un jūras ietekmi uz dzīves rašanos bija nozīmīgs solis uz evolucionāro domāšanu, kas vēlāk attīstījās 18.—19. gadsimtā.

Īsi: Benuā de Mailē bija diplomāts, kurš, balstoties uz plašiem lauka novērojumiem, izteica agrīnas evolūcijas un ģeoloģijas idejas — par Zemes ilgumu, pakāpenisku pārvērtību procesiem un dzīves jūras izcelsmi — un savā laikā izaicināja tradicionālos skaidrojumus par pasaules un cilvēka rašanos.