Ūdens piesārņojums: definīcija, cēloņi, sekas un risinājumi

Ūdens piesārņojums ir ūdenstilpju, piemēram, ezeru, upju, jūru, okeānu, kā arī gruntsūdeņu piesārņojums. Tas notiek, ja piesārņojošās vielas nonāk šajās ūdenstilpēs bez attīrīšanas. Ūdenstilpēs nonāk atkritumi no mājām, rūpnīcām un citām ēkām, un tā rezultātā ūdens tiek piesārņots.

Ūdens piesārņojums ir problēma tur sastopamajām sugām un ekosistēmām. Tas ietekmē ūdenī dzīvojošos augus un organismus. Gandrīz visos gadījumos tas kaitē ne tikai atsevišķām sugām un populācijām, bet arī plašākām bioloģiskajām kopienām. Ūdens krāsa parasti ir zaļa vai brūna, bet parasts ūdens var būt zils.

Lauksaimniecība ir viens no galvenajiem ūdens piesārņojuma avotiem. Mēslojums, kas tiek izmantots labākai augšanai, tiek izskalots upēs un ezeros, kas savukārt piesārņo ūdeni.

Šajās ūdenstilpēs ir daudz ķīmisko vielu, kas dabiski sastopamas ūdenī. Mūsdienās ūdeni var piesārņot nitrāti, fosfāti, nafta, skābi lietusgāzes un tādi atkritumi kā nogulsnes, krituši baļķi utt. Kad cilvēki un dzīvnieki dzer ūdeni no šādām upēm, indīgās ķīmiskās vielas var ietekmēt viņus. Tiek ietekmēta arī upēs esošā dzīvība, un cilvēkiem, kuri uzturā lieto zivis, var rasties veselības problēmas.

Cēloņi

Lauksaimniecības noteces. Augu barības vielu (nitrāti, fosfāti) un pesticīdu izskalošanās pēc lietus vai laistīšanas ir izplatīts piesārņojuma avots.
Atkritumi un komunālie notekūdeņi. Nepietiekami attīrīti pilsētu un ciemu notekūdeņi satur organiskās vielas, patogēnus un ķīmiskas vielas.
Rūpnieciskie izplūdes. Rūpnīcas var laist ūdenī toxiskas ķīmiskas vielas, smagos metālus un termālu piesārņojumu.
Naftas noplūdes un ķīmiskie negadījumi. Akūtas noplūdes no transporta vai uzglabāšanas izraisa plašus bojājumus.
Sadalītas septiskās sistēmas un gruntsūdeņu piesārņojums. Bojātas vai slikti uzturētas septiskās ierīces un rūpnieciskās krātuvēs nonākošas ķimikālijas var piesārņot gruntsūdeņus.
Atmosfēras nogulsnes. Skaidrs piemērs ir skābi lietusgāzes, kas var mainīt ūdens pH un atbrīvot metālus no augsnes.
Plastmasa un cietie atkritumi. Plastmasas daļiņas (mikroplastmasa) uzkrājas un nonāk pārtikas ķēdēs.
Termālais piesārņojums. Siltuma izmeši no rūpnīcu dzesēšanas paaugstina ūdens temperatūru, ietekmējot skābekļa daudzumu un organismu vielmaiņu.
Avotu raksturs — punktveida un nedalītie (non-point) avoti. Punktveida avoti (piem., notekūdeņu izvadi) ir vieglāk identificējami un kontrolējami nekā difūzie lauksaimniecības noteces vai lietusūdeņi.

Sekas

Bioloģiskā daudzveidība un ekosistēmu bojājumi. Pārmērīgs barības vielu daudzums (eutrofikācija) izraisa aļģu ziedēšanu, kas samazina skābekli un rada “mirušas zonas”.
Veselības riski cilvēkiem. Piesārņots ūdens var izraisīt akūtas slimas, piemēram, diarejas slimības, kā arī hroniskas problēmas — metālu (žults, dzīvsudraba) uzkrāšanās var radīt nervu un nieru bojājumus.
Bioakumulācija. Toksiskas vielas, piemēram, dzīvsudrabs vai PCB, uzkrājas zivju audos un nonāk cilvēku uzturā.
Ekonomiskās sekas. Samazinās zvejas lauks, tūrismu ietekmē ūdens kvalitāte, palielinās ūdens attīrīšanas izmaksas.
Sociālās un kultūras sekas. Zudusi piekļuve tīram ūdenim ietekmē vietējo iedzīvotāju dzīves kvalitāti, tradīcijas un atpūtas iespējas.
Vispārējie vizuālie un smaržas simptomi. Zaļa vai brūna krāsa, putekļi uz ūdens virsmas un nepatīkama smaka bieži liecina par piesārņojumu.

Risinājumi un mazināšanas pasākumi

Risinājumi jāpielieto koordinēti — gan tehniskie, gan politiskie, gan sabiedrības līmeņa pasākumi.

Tehniskie un lauksaimniecības risinājumi

Notekūdeņu attīrīšana. Modernas attīrīšanas stacijas (primārā, sekundārā un terciārā attīrīšana) samazina organiskās vielas, nitrātus, fosfātus un pat mikroorganismus.
Buferjoslas un aizsargniederes (ripari). Kokaugi un zālaugi gar ūdenstilpēm filtrē lauksaimniecības noteces un samazina augsnes eroziju.
Samazināta mēslojuma un pesticīdu lietošana. Precīza mēslošana, pakāpeniska mēslojuma izšķīdība un bioloģiskie aizsardzības līdzekļi samazina noteci.
Constructed wetlands un augu filtrācija. Mākslīgās purva zonas palīdz attīrīt ūdeni no barības vielām un organiskajām vielām.
Sūkšanas, fizikālā un ķīmiskā attīrīšana. Naftas nosūknēšana, sorbenti un citi rīki novērš un samazina eļļas un ķīmisko vielu ietekmi pēc noplūdēm.
Remediācija un bioremediācija. Mikroorganismi vai augu sugas spēj noārdīt vai piesaistīt noteiktas toksiskas vielas.

Politikas, regulējums un uzraudzība

Stingri piesārņojuma standarti un kontroles mehānismi. Licencēšana, izplūdes ierobežojumi un bieža uzraudzība samazina riskus.
Monitoring (ūdens kvalitātes rādītāji: skābekļa daudzums, pH, nitrāti, fosfāti, koliformie baktērijas, turbidity) ļauj laikus pamanīt problēmas.
Ekonomiskie instrumenti. Subsīdijas ilgtspējīgai lauksaimniecībai, piesārņošanas nodevas, “piesārņotājs maksā” princips veicina atbildīgu uzvedību.
Starptautiskā sadarbība. Daudzas upes un jūras robežas šķērso valstis, tāpēc nepieciešama reģionāla sadarbība un līgumi.

Sabiedrības un individuālie pasākumi

Nepārmērīga ķimikāliju izmantošana mājsaimniecībā — nelietot pret ledus izkausēšanas sāli vai žūstvielas, kas var nokļūt ūdenī.
Pareiza bīstamo atkritumu (eļļas, medikamentu, krāsu, bateriju) nodošana speciālajos savākšanas punktos.
Samazināt plastmasas izmantošanu un dalīties atkritumus, lai izvairītos no iekļūšanas ūdens ceļos.
Izglītoties un iesaistīties vietējās tīrīšanas akcijās, atbalstīt vietējos vides projektus.

Kā mēs uzzinām, vai ūdens ir piesārņots?

Ūdens kvalitātei seko līdzi ar laboratoriskām analīzēm un lauka testiem. Parasti mērī:

degu (nātrija) daudzumu (skābeklis drošai dzīvībai);
barības vielu — nitrātu un fosfātu koncentrāciju;
koliformās baktērijas un patogēnus;
smago metālu un toksisko organisko savienojumu līmeni;
ūdens caurredzamību (turbidity), temperatūru un pH.

Apkopojot — ūdens piesārņojums ir plaša problēma ar nopietnām ekoloģiskām, veselības un ekonomiskām sekām. Tās mazināšana prasa kompleksu pieeju: tehniskas investīcijas, labāku lauksaimniecības praksi, stingrākas regulas, monitoringu un sabiedrības iesaisti. Katrs mazs solis — pareiza atkritumu nodošana, samazināta ķimikāliju izmantošana vai atbalsts tīrīšanas iniciatīvām — palīdz nodrošināt tīrāku ūdeni nākamajām paaudzēm.

Neattīrīti notekūdeņi un rūpnieciskie atkritumi Jaunajā upē, kad tā plūst no Meksikali uz Kaleksiko, Kalifornijā.

Vara blakusprodukti šo straumi iekrāso zilā krāsā.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir ūdens piesārņojums?

A: Ūdens piesārņojums ir ūdenstilpju, piemēram, ezeru, upju, jūru, okeānu, kā arī gruntsūdeņu piesārņošana ar piesārņojošām vielām, ko rada neattīrīti atkritumi.

Q: Kā rodas ūdens piesārņojums?

A: Ūdens piesārņojums rodas, kad piesārņojošas vielas no mājokļu, rūpnīcu un citu ēku atkritumiem nonāk ūdenstilpēs, bet netiek attīrītas.

J: Kāda ir ūdens piesārņojuma ietekme uz sugām un ekosistēmām?

A: Ūdens piesārņojums var ietekmēt ūdenī dzīvojošos augus un organismus, kaitējot ne tikai atsevišķām sugām un populācijām, bet arī plašākām bioloģiskajām kopienām.

J: Kādi ir daži ūdens piesārņojuma avoti?

A: Lauksaimniecība ir viens no galvenajiem ūdens piesārņojuma avotiem, jo mēslošanas līdzekļi, ko dod kultūraugiem, lai tie labāk augtu, tiek izskaloti upēs un ezeros, kas savukārt piesārņo ūdeni. Turklāt ūdenstilpes var piesārņot arī tādi piesārņotāji kā nitrāti, fosfāti, nafta, skābie lietus un atkritumi, piemēram, nogulsnes un krituši baļķi.

J: Kā ūdens piesārņojums ietekmē cilvēkus?

A: Ja cilvēki un dzīvnieki lieto ūdeni no piesārņotām upēm, indīgās ķīmiskās vielas var ietekmēt viņus. Cilvēkiem, kas uzturā lieto zivis no piesārņota ūdens, arī var rasties veselības problēmas.

J: Kā var novērst ūdens piesārņojumu?

A: Ūdens piesārņojumu var novērst, attīrot atkritumus, pirms tie nonāk ūdenstilpēs, un ieviešot videi draudzīgu lauksaimniecības praksi, kas samazina piesārņojošo vielu nonākšanu ūdens avotos.

J: Kādas krāsas parasti ir piesārņots ūdens?

A: Piesārņots ūdens parasti ir zaļš vai brūns, bet normāls ūdens var būt zils.