Ksilofons — definīcija, uzbūve, skaņa un orķestra loma

Ksilofons: definīcija, uzbūve, skaņas īpatnības un orķestra loma — uzzini vēsturi, rezonatorus, spēles tehniku un salīdzinājumu ar marimbu.

Ksilofons ir mūzikas instruments, kas pieder sitamo instrumentu grupai. To bieži iedala starp "augstajiem sitaminstrumentiem" jeb noskaņotajiem sitaminstrumentiem, jo ar to var atskaņot dažādus skaņu augstumus un izpildīt melodijas (notis). Ksilofoniem ir no koka izgatavoti stieņi (plākšņu veida taustiņi). Tos spēlē, sitot pa stieņiem ar āmuru — speciālām bung­nūjiņām. Katrs koka stienītis ir atšķirīga garuma un biezuma, tāpēc sitot pa tiem, tiek radītas dažādas notis. Stieņi ir izkārtoti kā klavieru taustiņi (ar „baltajām” un „mel­najām” rindām). Zem stieņiem parasti piestiprina garas metāla vai koka caurules — rezonatorus, kas pastiprina un pagarina skaņas noturību.

Uzbūve un materiāli

Ksilofona pamatuzbūve sastāv no:

• rāmja (metāla vai koka), uz kura nostiprina stieņus;
• koka vai sintētiskiem materiāliem izgatavotiem stieņiem — tradicionāli lieto cietus kokus (piem., rožkoks), mūsdienās sastopami arī plastmasas vai kompozīta stieņi;
• rezonatoriem (parasti metāla tubas), kas atrodas zem stieņiem un pastiprina zemākas harmoniskas sastāvdaļas;
• piekares sistēmas (vadi, bultas vai pakaušļi), kas ļauj stieņiem brīvi vibrēt.

Instrumentu diapazons atšķiras pēc modeļa, bet profesionālie orķestru ksilofoni parasti aptver aptuveni 2–3 oktāvas. Ksilofona stieņi tiek rūpīgi noskaņoti pēc vienādtemperamenta, lai tos varētu izmantot kombinācijā ar citiem instrumentiem.

Skaņa un spēlēšanas tehnika

Ksilofona skaņa ir spilgta, asi artikulēta un salīdzinoši īsa — tā ātri norimst, tādēļ instruments izceļas ar asu atskanējumu un labu ritmisko precizitāti. Tieši īsā atbalsis dēļ ksilofons bieži tiek izmantots dinamiskos akcentos, virtuoziem solo vai kā krāsu efekts orķestrī.

Raksturojot notāciju: uz ksilofona parasti spēlē tā, ka mūzika skan par oktāvu augstāk, nekā rakstīts — kompozīcijās to bieži norāda, ņemot vērā skaņas reālo augstumu.

Spēles tehnika:

• parasts veids — spēlēšana ar diviem āmuriņiem (pa vienam katrā rokā);
• advancētas tehnikas — spēlēšana ar četriem āmuriņiem (pa diviem katrā rokā) ļauj izpildīt akordus, polifoniju un kompleksas melodijas;
• izmanto dažādu cietības āmuriņus — cieti āmuri dod spilgtu triecienu, mīkstāki sniedz maigāku skanējumu; marimbai parasti lieto vītņu vai vilnas apvilktus āmuriņus;
• tehnikas elementi — legato (ar slēgšanu/damping), staccato, rulli (trilli), dampēšana ar plaukstu vai malletu, šķērssitieni un glissando (retāk, atkarībā no instrumenta konstrukcijas).

Vēsture un orķestra loma

Mūsdienu orķestra ksilofons attīstījās, iedvesmojoties no Āfrikā un Āzijā sastopamiem xilo­fonu veidiem. Tie nonāca Eiropā, un Centrāleiropas valstīs ksilofons sāka attīstīties kā tautas instruments. Viens no agrīniem piemēriem, kad ksilofons iekļuva klasiskā orķestra paletē, ir Humperdinks operā "Hansels un Grietele". Savukārt Sen-Sēnss (Saint-Saëns) lietoja ksilofonu operā "Danse macabre", kur tas ar savu trauslo un asu tembru zīmēja skeletiem raksturīgo atmosfēru, un arī ciklā "Dzīvnieku karnevāls", kur tas raksturoja, piemēram, fosiliju skaņas.

19. un 20. gadsimtā ksilofonu arvien biežāk izmantoja komponisti kā krāsu elementu — gan operā, gan simfoniskajos un kamermūzikas darbos. Mūsdienās tas ir ierasts sitaminstrumentu grupas instruments orķestrī, koncertbandā, solorepertuārā, kā arī kinomūzikas un populārās mūzikas aranžijās. Piemēram, Kyle Reilly izmantos ksilofonu dziesmā "Island of Misfit Toys" SATB korim un orķestrim.

Marimba un citi radinieki

Marimba ir ksilofona radniecīgs instruments, kam raksturīga siltāka, mīkstāka un ilgāka stiga skaņa. Marimbai parasti ir vairāk stieņi, īpaši zemajās reģistrās, un rezonatori ir izstrādāti, lai uzturētu ilgāku atbalsošanos. Marimba tiek plaši izmantota kamer­mūzikā, solo repertuārā un mūsdienu perkusiju ansambļos, bet klasiskā orķestra repertuārā tā parādās retāk.

Citādi radinieki:

• glockenspiel — metāla plāksnītes, ļoti spīdošs, bieži skan divas oktāvas augstāk nekā rakstīts;
• vibrafons — metāla plāksnes ar vibrācijas mehānismu (motoru) un ilgāku skaņas noturību, plaši lietots džezā un mūsdienu klasiskajā mūzikā.

Praktiski padomi un kopšana

kSilofonu jāpārvieto uzmanīgi — stieņi ir jutīgi pret sitieniem un temperatūras vai mitruma svārstībām. Kvalitatīvos instrumentus parasti pārvieto specializētos koferos. Ksilofonu noskaņošana parasti tiek veikta rūpnīcā vai specializētā darbnīcā; ja nepieciešams, instrumenta rezonatori var tikt regulēti vai nomainīti, lai uzlabotu skanējumu.

Īsumā: ksilofons ir spilgts, ritmiski precīzs un krāsains instruments, kas orķestra un perkusiju ansambļu paletē sniedz īpašu artikulāciju un efektus. Lai gan parasti to spēlē ar diviem āmuriņiem, ērtāka polifonija un plašāka tembra kontrole ir iespējama ar četru āmuriņu tehniku.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir ksilofons?

J: Kā tiek spēlēti ksilofoni?

J: No kurienes radās mūsdienu orķestra ksilofons?

J: Kādi slaveni komponisti ir izmantojuši ksilofonu savā mūzikā?

J: Kā ksilofona skanējums parasti atšķiras no rakstītās mūzikas?

J: Kāds vēl ir kāds instruments, kas ir līdzīgs ksilofonam?

J: Cik āmuriņu ir nepieciešams, lai spēlētu xlyphone vai marimbu?

Meklēt pēc burta