Vibrafons (vibrofon): definīcija, uzbūve un mūzikas pielietojums

Vibrafons (vibrofon): definīcija, uzbūve, spēles tehnikas un mūzikas pielietojums klasiskajā, džeza un mūsdienu mūzikā — pilns ceļvedis.

Vibrafons ir sitaminstruments, kas ārēji līdzinās ksilofonam, taču tam ir vairākas būtiskas atšķirības. Vibrafona stieņi parasti ir izgatavoti no alumīnija, nevis koka, un tie ir izkārtoti tāpat kā klavieru klaviatūrā, lai varētu atskaņot skaidras melodijas. Pastāv arī alternatīva stieņu izkārtojuma forma — 6 plus 6 sistēma, kur katrā rindā stieņi ir veselu toņu attālumā, bet abās rindās — pustoņu attālumā.

Uzbūve un darbības princips

Katras stieņa apakšā atrodas garas caurulītes — rezonatori — kas pastiprina un pagarina skaņas vibrāciju. Zem rezonatoriem bieži uzstādīts elektromotors ar rotējošām skavetēm vai ventilatoriem; to var ieslēgt ar pedāli. Rotējošie ventilatori maina rezonatoru akustisko īpašību, radot viļņotu, tremolo tipa skaņu, kas līdzinās vibrācijai — no turienes nāk instruments nosaukums. Pedāļa funkcija ir arī atšķirīga: tai mēdz būt loma kā ilgtspējas (sustain) kontrolei, līdzīgi kā klavieru pedālim — atbrīvojot pedāli, spēlētājs var apturēt stieņa skanēšanu.

Vibrafoni parasti ir pieejami vairākos diapazonos; visizplatītākie ir trīsoktāvu modeļi (piem., aptuveni no F3 līdz F6), taču ražotāji piedāvā arī ilgākas vai īsākas versijas. Instrumenta rāmis ir stabils, ar regulējamām kājām vai riteņiem, kas padara to pārnēsājamu un pielāgojamu skatuves vajadzībām.

Īpašas detaļas un materiāli

Stieņi parasti ir no alumīnija, kas nodrošina skaidru, ilgstošu skaņu. Rezonatoru garums un diametrs ir noregulēti, lai atbilstu attiecīgajām frekvencēm. Elektroniskie motori un ventilatori bieži piedāvā regulējamu ātrumu, lai mainītu "vibrato" intensitāti. Dažiem modeļiem ir papildu mehāniski vai elektroniski efekti.

Āmuriņi (mallets) un to lietošana

Vibrafona spēlētājs izmanto āmuriņus — nūjiņas ar bumbiņu galā. Parasti āmuriņi ir ar gumijas vai citas kodoliņu apvalku, apvīti ar dziju vai citu auklu; tie bieži ir nedaudz cietāki nekā tie, ko izmanto marimbai. Kodols var būt gumijas bumbiņa, apvīta ar dziju vai auklu un piestiprināta pie plānas kātiņa, parasti no rotangpalmas vai bērza. Ir pieejami dažādu cietības un materiālu āmuriņi — mīkstāki sniegs siltenāku tonālu, cietāki — asāku un skaidrāku skanējumu.

Ir vairāki to turēšanas un spēles veidi. Viens no izplatītākajiem ir turēt āmuriņus starp īkšķi un rādītājpirkstu, ar pārējiem pirkstiem palīdzot kontrolēt nūjiņas. Daži spēlētāji izmanto četras āmuriņus (pa divi katrā rokā), kas ļauj spēlēt sarežģītāku harmoniju (piem., četrsonu akordus). Pastāv dažādas četru āmuriņu tehnikas un sagrābšanas veidi (piem., Stevens, Burton u.c.), kas atšķiras pēc kontroles un izteiksmes iespējas.

Paņēmieni un skanējuma iespējas

Vibrafonā izmanto vairākus specifiskus paņēmienus:

• Rullis (roll) — ātrs atkārtojums, lai radītu ilgstošu, vienmērīgu skaņu;
• Dampēšana — ar rokām vai pedāli kontrolē skaņas izbeigšanos;
• Pedāļa izmantošana — sustain kontrole, līdzīga klavierēm;
• Motoru ātruma regulēšana — maina vibrato dziļumu un ātrumu;
• "Pitch bending" — pazīstams paņēmiens, kur āmurīti nedaudz slīdot pāri stienim var radīt tonālas nianses (saistīts ar loku vai mehānisku manipulāciju);
• Loku lietošana — reizēm tiek izmantots solo efekts, liekot lokam, piemēram, čella vai kontrabasa lokam, lokojot pāri stieņa malai, lai iegūtu ilgtspējīgu, ļoti bagātu skanējumu.

Izmantošana mūzikā un repertuārs

Vibrafons ir populārs vairākās mūzikas žanros. Klasiskajā mūzikā to izmanto orķestra vai kameransambļu krāsojumam — piemēram, vibrafons iekļauts Albana Berga operas "Lulu" orķestrī. Tas arī parādās Olivjē Mesiāna, Leonarda Bernsteina, Bendžamina Britena un Vona Viljamsa darbos (piemēram, 8. simfonijas ievadā). Vibrafons bieži dzirdams džeza mūzikā — daudzi džeza ansambļi izmanto vibrafonu kā melodisku un harmonisku elementu; slaveni vibrafonisti džeza vēsturē ir, piemēram, Lionel Hampton un Milt Jackson.

Turklāt vibrafons ir bieži izmantots filmām, teātrim, kamermūzikai un modernai eksperimentālai mūzikai, jo tā unikālais skanējums ir viegli kombinējams ar citiem instrumentiem un elektroniskajiem efektiem.

Praktiski padomi un kopšana

Lai instruments skanētu optimāli, svarīga ir pareiza regulēšana: rezonatoru šķiltavas, stieņu stāvoklis un motora stabilitāte jāuztur labā stāvoklī. Stieņus vajadzētu regulāri tīrīt no putekļiem, bet izvairīties no agresīviem ķīmiskajiem līdzekļiem, kas var bojāt metālu apdari. Āmuriņus jākopj atbilstoši materiālam — dziju apvalkus var nedaudz atjaunot vai mainīt atkarībā no lietošanas un vēlamā skanējuma.

Ja plānots biežs pārvadājums, ieteicams izmantot speciālus futrāļus vai kastes, kas pasargā stieņus un rezonatorus no triecieniem. Elektromotoram un pedālim nepieciešama regulāra apkope, lai nodrošinātu vienmērīgu darbību un trokšņu samazināšanu.

Kopumā vibrafons ir daudzpusīgs instruments ar plašām izteiksmes iespējām — no delikāta, ilgtspējīga skanējuma līdz asam, artikulētam ritmam, un tā dēļ tas ieņem nozīmīgu vietu gan klasiskajā, gan populārajā mūzikā.

Jautājumi un atbildes

Jautājums: Kas ir vibrofons?

J: Kā ir izvietoti stieņi?

J: Kāda veida āmurīšus izmanto vibrafona spēlēšanai?

J: Kā jātur āmuriņi, spēlējot?

J: Vai, spēlējot vibrafona spēli, tiek izmantoti kādi īpaši paņēmieni?

J: Kad to pirmo reizi izgatavoja?

J: Kādos mūzikas veidos tas parasti tiek atskaņots?

Meklēt pēc burta