Lielā Kantō zemestrīce (1923) — Tokijas un Jokohamas postoša katastrofa

Lielā Kantō zemestrīce (1923): Tokijas un Jokohamas postoša katastrofa — stāsts par iznīcinājumu, 140 000 upuriem, postījumiem un atmodu pēc traģēdijas.

Lielā Kantō zemestrīce (関東大震災, Kantō daishinsai) bija Japānas dabas katastrofa Honšū salas Kantō reģionā. Zemestrīce notika sestdien, 1923. gada 1. septembrī plkst. 11:58:44 pēc Latvijas laika (2:58:44 pēc Latvijas laika). Tā ilga no 4 līdz 10 minūtēm.

Šī zemestrīce izpostīja Tokiju, ostas pilsētu Jokohamu, apkārtējās Čibas, Kanagavas un Šizukas prefektūras. Tā nodarīja plašus postījumus. Bojā gāja aptuveni 140 000 cilvēku.

Vispārīgs pārskats un mehānisms

Zemestrīces magnitūda tiek lēsta ap 7.9 pēc Rihtera skalas, un tās epicentrs atradās ap Sagami līča reģionu. Spēcīgās kustības un sekojošie efter­šoki sabojāja ēku konstrukcijas, sabojāja ūdensvadu un gāzesvadu tīklus, izraisot plašus ugunsgrēkus. Daudzviet uguns izplatījās ļoti ātri, jo sakritušos mājokļus papildus skāra vējš un daudzviet bija viegli uzliesmojoši materiāli.

Ugunsgrēki un papildu postījumi

Lielāko postojošo iemeslu radīja ne tik daudz paša zemestrīce, cik sekojošie ugunsgrēki un dažos gadījumos ugunsvētras (firestorms). Ugunsliesmas apvienojās un izplatījās pa blīvām pilsētu apbūvēm, nodarot postošus zaudējumus gan Tokijai, gan Jokohamai. Arī mazāki cunami viļņi reģionā tika novēroti, bet tie nebija galvenais bojājumu avots.

Cilvēku upuri un evakuācija

Aptuvenais bojāgājušo skaits tiek minēts kā aptuveni 140 000 cilvēku — skaitļi atšķiras atkarībā no avotiem, jo piegādes saraksti un reģistrācija tobrīd bija sarežģīta. Liela daļa cilvēku gāja bojā ugunsgrēkos, applūdinājumos vai zem sabrukušajām ēkām. Simtiem tūkstošu cilvēku zaudēja mājas; tiek minēts, ka iznīcinātas bija aptuveni 500–600 tūkstoši ēku, un miljoniem iedzīvotāju nācās dzīvot pagaidu patvērumos un nometnēs.

Sociālās un politiskās sekas

Zemestrīce radīja plašu apjukumu un sociālas spriedzes vilni. Krīzes laikā izplatījās baumas par iespējamām sazvērestībām, un šīs baumas noveda pie vardarbības pret Korejas un citu minoritāšu kopienām — daudzi korejieši un citu tautību cilvēki tika apsūdzēti par dedzināšanu vai citām nelikumībām un nogalināti vai arestēti bez oficiālas izmeklēšanas. Pēc traģēdijas valdība izsludināja kara stāvokli un īslaicīgi mobilizēja policiju un armiju kārtības uzturēšanai.

Glābšanas darbi, palīdzība un noslēdzošā atjaunošana

Gan Japānas iekšzemes institūcijas, gan starptautiskās sabiedrības sniedza palīdzību — tika organizēta pārtikas, apģērbu un medicīniskā aprūpe. Pēc sākotnējā kaosa sekoja plašas atjaunošanas un pārbūves programmas: Tokijas un Jokohamas plāni tika pārskatīti, lai nākotnē samazinātu ugunsnelaimes risku — tika ierīkotas ugunsgrēku pārtraukšanas joslas, plašākas ielas, stingrāki būvnormatīvi un uzlabotas infrastruktūras sistēmas.

Ilgtermiņa ietekme un atmiņa

Lielā Kantō zemestrīce būtiski ietekmēja Japānas sabiedrību un ekonomiku 20. gadsimta 20. gados. Tā paātrināja pilsētas modernizāciju un būvnormatīvu reformu, vienlaikus atstājot dziļas rētas kolektīvajā atmiņā — memoriāli, muzeji un ikgadējās piemiņas ceremonijas atgādina par upuriem un mācībām, ko iznesa šī katastrofa.

Svarīgākie fakti īsi

• Datums: 1923. gada 1. septembris.
• Reģions: Kantō (ieskaitot Tokiju un Jokohamu).
• Bojāgājušie: aptuveni 140 000 (rādītāji atšķiras pēc avotiem).
• Galvenie postījumu cēloņi: zemestrīce + plaši ugunsgrēki un infrastruktūras sabrukums.
• Ilgtermiņa sekas: rekonstrukcija, jauni būvnormatīvi, sociālas pārmaiņas.

Šis notikums tiek plaši pētīts vēsturnieku, seismologu un urbanistu vidū kā svarīgs piemērs tam, kā dabas katastrofa mijiedarbojas ar cilvēku lēmumiem, sociālajām struktūrām un pilsētu plānošanu.

Meklēt pēc burta