2011. gada Tōhoku zemestrīce un cunami bija 9,0 magnitūdas zemestrīce, kam sekoja cunami viļņi. Pēc JMA seismiskās intensitātes skalas tā bija 8,4. Zemestrīce notika 2011. gada 11. martā plkst. 05:46:23 UTC 130 km attālumā no Sendai, Mijagi prefektūrā, Japānas Tōhoku austrumu piekrastē. Zemestrīce notika 24,4 km (15,2 jūdzes) dziļumā. Tā bija visspēcīgākā zemestrīce, kas Japānu skārusi vēsturē. Tā bija arī ceturtā spēcīgākā zemestrīce uz Zemes kopš mūsdienu zemestrīču uzskaites sākuma 1900. gadā.
2015. gada 10. februārī Japānas Nacionālās policijas aģentūras ziņojums apstiprināja 15 890 bojāgājušo, 6 152 ievainotos un 2 590 pazudušos.
Tektoniskā izcelsme un trieciena raksturs
Zemestrīce radās, kad Klusā okeāna plates iegrima zem Japānas krasta kontinentu plāksnē (subdukcija) gar Japānas līci. Rūpīgas seismoloģiskas analīzes liecina, ka rupatūra notika gar megatrieciena tipu sprieguma laukumu, kura garums aptuveni sasniedza simtiem kilometru (aptuveni 400–500 km). Šāda plaša rupatūra izraisa ļoti lielu zemes pārvietojumu zem jūras grīdas, kas savukārt radīja milzīgus cunami viļņus.
Cunami — viļņu augstumi un izplatība
Cunami viļņi bija dažāda augstuma dažādās vietās. Run-up augstumi (maksimālā ūdens līmeņa paaugstinājums, kas nokļūst uz zemes) sasniedza desmitiem metru gar Japānas piekrasti. Viena no augstākajām reģistrētajām vērtībām bija ap 40,5 m pie Mijagi/Iwate reģiona krastiem. Cunami viļņi izplatījās pāri Klusajam okeānam un izraisīja brīdinājumus un nelielus bojājumus arī Havaju salās, Ziemeļamerikas rietumkrastā un citās piekrastes teritorijās.
Ietekme uz cilvēkiem un infrastruktūru
Zemestrīce un tai sekojošais cunami izraisīja plašu iznīcināšanu Tōhoku reģionā — pilsētas, ostas, ciemi, ražošanas objekti un lauksaimniecības zemes tika nopietni postītas. Tūkstošiem ēku sagrāva vai nopostīja applūdušie viļņi, ceļi un dzelzceļa infrastruktūra tika nopietni bojāta. Daudzi cilvēki zaudēja mājas un līdzekļus iztikai; sākotnējā posmā simtiem tūkstošu bija bez pajumtes.
Oficiālā 2015. gada Nacionālās policijas aģentūras statistika norāda uz 15 890 bojāgājušajiem, 6 152 ievainotajiem un 2 590 pazudušajiem. Šie skaitļi atspoguļo notikuma mērogu un cilvēku ciešanas, kas izraisīja plašu nacionālu un starptautisku solidaritāti un palīdzību.
Fukušimas Daiiči kodolkatastrofa
Viens no visbūtiskākajiem notikumiem, ko izraisīja zemestrīce un cunami, bija Fukušimas Daiiči atomelektrostacijas avārija. Cunami pārpludināja atomelektrostacijas drošības sistēmas, izraisot elektrotehnikas bojājumus un dzesēšanas sistēmu izslēgšanos. Trīs reaktori piedzīvoja kodolmateriāla izkusušanos, tika izlaista radioaktivitāte, un notika plaša evakuācija ap staciju. Avārija radīja ilgtermiņa seku: evakuāciju, plašu radiācijas monitoringu, radiācijas noplūdes apkopošanu un lielus fona izmaksu un atjaunošanas darbus. Šis incidents mainīja gan Japānas, gan daudzās citu valstu enerģētikas politikas attieksmi pret kodolenerģiju un drošību.
Ķermeņa atjaunošana, glābšanas darbi un starptautiskā palīdzība
Pēc traģēdijas norisinājās masveida glābšanas un atbalsta operācijas. Valsts iestādes, Nacionālā policija, Ugunsdzēsības un glābšanas dienests, pašaizsardzības spēki un simtiem brīvprātīgo strādāja, meklējot izdzīvojušos un nodrošinot medicīnisko un humāno palīdzību. Tika piegādāts pārtikas komplektus, teltis un veselības aprūpe. Daudzas valstis un starptautiskas organizācijas nosūtīja palīdzību — medicīnisko aprīkojumu, glābšanas ekipējumu, naudas ziedojumus un speciālistus.
Ekonomiskās un vides sekas
Ekonomiskās izmaksas bija milzīgas — bojājumi infrastruktūrai, industrijai, lauksaimniecībai un zivju resursiem. Japānas valdība un privātais sektors veltīja ilgus gadus atjaunošanai un infrastruktūras atjaunošanai. Vides sekas ietvēra jūras piesārņojumu, radioaktīvo materiālu izplatību ap Fukušimas staciju un ilgtermiņa ekosistēmu atgūšanas vajadzību.
Atjaunošana un preventīvie pasākumi
Pēc katastrofas Japāna uzsāka plašas atjaunošanas un izturības celšanas programmas: piekrastes aizsargbarjeru nostiprināšana, pilsētu plānošanas pārskatīšana, evakuācijas ceļu un bēgšanas ceļu izbūve, seismiskās izturības stiprināšana infrastruktūrā un agrīnās brīdināšanas sistēmu uzlabošana. Tika arī pastiprinātas drošības prasības kodolstacijām un pārskatīta krīzes pārvaldība.
Mācības un piemiņa
2011. gada Tōhoku zemestrīce un cunami atstāja dziļu nospiedumu Japānas sabiedrībā un pasaulē. Katru gadu tiek rīkoti piemiņas pasākumi, stādīti memoriāli un veiktas izpētes, lai uzlabotu sagatavotību nākotnes katastrofām. Notikums arī uzsvēra starpdisciplināru pieeju: seismoloģiju, cunami prognozēšanu, pilsonisko aizsardzību un komunikāciju svaru, lai samazinātu upuru skaitu un zaudējumus nākotnē.
Noslēgums
2011. gada Tōhoku zemestrīce un cunami bija viena no postošākajām dabas katastrofām mūsdienu vēsturē. Tās sekas — cilvēku upuri, infrastruktūras bojājumi, kodolavārija un plašā starptautiskā atbilde — turpina ietekmēt politiku, zinātni un sabiedrības gatavību krīzēm. Šis notikums paliks atmiņā kā brīdinošs piemērs tam, cik būtiski ir ieguldīt risku novēršanā, brīdināšanas sistēmās un sabiedrības izglītošanā par dabas draudiem.
