Fukušimas Daiči atomelektrostacija (saukta arī par Fukušimas I) ir atomelektrostacija, kas ir izslēgta no darbības un atrodas Ōkuma pilsētā Fukušimas prefektūrā, Japānā. Fukušima Daiči bija pirmā atomelektrostacija, ko būvēja un ekspluatēja tikai Tokijas elektroenerģijas uzņēmums (TEPCO).

2011. gada martā elektrostacijā un dažās citās Japānas kodoliekārtās notika kodolavārijas, kas izraisīja jautājumus par kodolenerģijas nākotni. Pēc Fukušimas kodolkatastrofas Starptautiskā Enerģētikas aģentūra uz pusi samazināja savu aplēsi par papildu kodolspēkstaciju jaudu, kas jāizbūvē līdz 2035. gadam.

Vēsture un tehniskie dati

Fukušimas Daiči kompleksā tika uzbūvēti seši tvaika ģeneratoru tipa reaktori (BWR), kas tika ievietoti ekspluatācijā 1970. gados. Reaktori tika būvēti pakāpeniski un nodrošināja elektroenerģiju Tokijas apgabalam. Kompleksa reaktoru konstrukcijas pamatā bija starptautiskos tirgos plaši izmantotie BWR risinājumi ar salīdzinoši kompaktiem Mark I sadeguma (containment) korpusiem.

2011. gada kodolkatastrofa — notikumu gaita un cēloņi

  • 2011. gada 11. marts: Japānu skāra 9,0 magnitūdas Tōhoku zemestrīce un tam sekojošais milzīgais cunami. Zemestrīce un cunami izraisīja plašas civildzīvības un infrastruktūras katastrofas.
  • Elektrības padeves pārtraukums: zemestrīce izslēdza Fukušimas Daiči reaktoru automātisko darbību, tomēr reaktoru dzesēšanai bija nepieciešama ārējā elektroapgāde. Cunami appludināja rezerves dīzeļģeneratoru noliktavas, radot pilnīgu elektroapgādes zudumu (station blackout).
  • Dzēsēšanas sistēmu darbības zaudēšana: bez elektroenerģijas palēninājās dzesēšanas sistēmu darbība, izraisot reaktoru kodolu pārkarsēšanos un ūdens iztvaikošanu no kodolu apvalkām.
  • Koduļu bojājumi un eksplozijas: notika kodolu daļēja kušana 1., 2. un 3. reaktorā. Spiediena samazināšanai un ūdensapgādes atgūšanai bija izmantojamas pagaidu operācijas, bet ūdeņraža uzkrāšanās dažos korpusos izraisīja sprādzienus (īpaši 1., 3. un 4. reaktora ēkās), kas bojāja reaktoru virsējo daļu un pasliktināja situāciju.

Sekas—apstarojums, evakuācija un vide

Kodolavārija radīja radioaktīvu izplūdumu gaisā un jūrā, kā arī plašāku apkārtnes piesārņojumu. Japānas varas iestādes noteica evakuācijas zonas, un tūkstošiem iedzīvotāju tika pārvietoti drošākās vietās. Oficiālie dati un pētījumi liecina, ka tieši no starojuma izraisītām nāves sekām uzreiz nav bijis daudzumu, taču evakuācija un katastrofas seku mazināšana radīja plašas sociālas un veselības problēmas, tostarp ilgtermiņa psiholoģisko slodzi un cilvēku uzturēšanas grūtības.

Negatīvā ietekme uz vidi iekļāva kontamināciju lauksaimniecības zemēs, pārtikas produktu ierobežojumus un radioaktīvo materiālu nokļūšanu okeānā. Starptautiskā sabiedrība un reģionālās valstis izteica bažas par vides ietekmi un drošību.

Atbildes pasākumi, izmeklēšana un starptautiskā reakcija

  • TEPCO un japāņu valdība īstenoja krīzes pasākumus — dzesēšanas atjaunošanu, ūdens sūtīšanu uz reaktoriem, radioaktīvā materiāla monitoringu un plašas evakuācijas.
  • Starptautiskās organizācijas, piemēram, Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra (IAEA), sniedza tehnisko atbalstu un rekomendācijas par drošības uzlabošanu. Pēc katastrofas daudzas valstis pārskatīja kodolreaktoru drošības prasības.
  • Katastrofa radīja plašas politiskas un ekonomiskas diskusijas par kodolenerģijas lomu enerģijas nodrošināšanā, kā arī par nepieciešamību pastiprināt aizsardzību pret ārkārtas dabas stihijām.

Tīrīšana, notekūdeņu un atkritumu apsaimniekošana

Pēc katastrofas TEPCO risināja vairākas sarežģītas problēmas: apkures radioaktīvo ūdeņu savākšana, attīrīšana un uzglabāšana; sadalījušos un kušanas rezultātā izveidojušos degvielas atliekas lokalizācija; un kontaminētās augsnes noņemšana. Lai apstrādātu milzīgu radioaktīvo ūdeņu apjomu, tika izveidota attīrīšanas sistēma (ALPS), kas no ūdens izņem lielāko daļu radionuklīdu, izņemot tritiju. Japānas valdība 2021. gadā apstiprināja plānu pakāpeniskai apstrādāta ūdens atbrīvošanai okeānā, un šim procesam sekoja IAEA novērošana un profesionālas ekspertīzes ziņojumi. Šis risinājums arī izraisīja starptautisku kritiku un bažas no zivju nozvejas kopienām un kaimiņvalstīm.

Demontāža un nākotnes perspektīvas

TEPCO oficiāli ir paziņojis, ka Fukušimas Daiči reaktori tiks pastāvīgi slēgti un dekomisija var ilgt vairākas desmitgades. Darbu apjoms ir milzīgs — notiek iznīcināto reaktoru kodolu atvākšana, sadalījušos degvielas atliekas meklēšana un rūpīga būvju demontāža. Eksperti lēš, ka pilnīga notekūdeņu, atkritumu un reaktoru demontāža var prasīt 30–40 gadus vai vairāk.

Ietekme uz enerģētikas politiku

Fukušimas katastrofa būtiski ietekmēja Japānas un citu valstu enerģētikas politiku: daudzi reaktori tika slēgti vai pakļauti stingrākām drošības pārbaudēm, daļa valstu pārskatīja savus kodolenerģijas plānus, un pieauga investīcijas atjaunojamajos energoresursos. Starptautiskā Enerģētikas aģentūra (IEA) un citas organizācijas pārskatīja savas prognozes un ieteikumus par kodolenerģijas lomu globālajā enerģijas miksā.

Secinājums

Fukušimas Daiči incidents ir viens no smagākajiem kodolnoziegumiem pasaules vēsturē pēc sevišķa katastrofas konteksta, kas parādīja gan tehniskās, gan pārvaldības, gan krīzes reaģēšanas īpašības, kuras nepieciešams uzlabot. Katastrofa atstāja ilgtermiņa sociālas, vides un ekonomiskas sekas, kuru risināšana turpināsies vēl daudzus gadus.