1980. gada Kvebekas referendums

Fons

Kvebeka ir Kanādas Konfederācijas province kopš tās dibināšanas 1867. gadā, un tā vienmēr ir bijusi vienīgā province, kurā visbiežāk lietotā valoda ir franču. Kvebeka arī vēsturiski ir bijusi ļoti cieši saistīta ar franču kultūru un katoļu baznīcu, kas tika uzskatīta par nacionālo baznīcu, kad franču kolonisti sāka apdzīvot to, kas kļuva par Kvebeku. Daudzi kvebekieši augstu vērtē savu franču identitāti un kultūru. Pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā Kvebekā notika Klusā revolūcija, kad politiķi atdalīja baznīcas lomu no valsts organizāciju lomas procesā, ko dēvē par sekularizāciju. Šajā laika posmā provinces politiskās grupas sāka identificēties kā federālisti (kuri vēlējās būt daļa no vienotas Kanādas) un suverenisti (kuri vēlējās, lai Kvebeka kļūtu par suverēnu nacionālu valsti, kas būtu atdalīta no Kanādas).

Ievērojams suverenitātes piekritējs bija Renē Leveks, kurš kopā ar līdzīgi domājošiem separātistiem palīdzēja dibināt Kvebekas partiju (PQ). PQ ierosināja "suverenitātes asociāciju", proti, Kvebekai būt suverēnai nacionālai valstij, vienlaikus veidojot ekonomiskas partnerattiecības ar Kanādu. Sākotnēji PQ plānoja neatkarību pasludināt pēc valdības izveides, nevirzot to uz balsojumu Kvebekā. Tā vietā PQ izvēlējās rīkot referendumu, lai starptautiskā sabiedrība būtu vairāk gatava pieņemt viņus kā patiesi neatkarīgu valsti.

PQ uzvarēja 1976. gada vēlēšanās, pārspējot Kvebekas liberāļus. PQ priekšvēlēšanu kampaņas platformā bija ietverts solījums pirmā pilnvaru termiņa laikā sarīkot referendumu par suverenitātes asociāciju. Valdībā PQ izveidoja vairākas populāras reformas, lai risinātu ilgtermiņa problēmas provincē, tostarp tādus frankofono nacionālistu likumus kā 101. likumprojekts, kas nostiprināja franču valodu kā provinces oficiālo valodu.

PQ pārliecība bija pretrunā ar Pjēra Eliota Trudo (Pierre Elliot Trudeau) federālo liberāļu valdību, kas nepiekrita Kvebekas suverenitātei. Tā vietā Trudo mudināja kvebekiešus meklēt iespējas federālajā līmenī, īstenojot reformas, kas paredzēja bilingvismu un individuālo tiesību aizsardzību. Trudo tika uzskatīts par tik lielu Kvebekas suverenitātes pretinieku, ka Levēks atteicās rīkot referendumu, kamēr Trudo bija premjerministrs.

1979. gada 22. maija federālajās vēlēšanās Džo Klarka vadītie progresīvie konservatīvie ieguva mazākuma valdību. Klarka mazākuma valdība centās panākt, lai federālā valdība neiesaistītos referendumā, atstājot federālistu viedokļu pārstāvēšanu Kvebekas Liberāļu partijas jaunajam līderim Klodam Raienam.

1979. gada 21. jūnijā Lévesque paziņoja, ka solītais referendums notiks 1980. gada pavasarī un ka vēlēšanu biļetens tiks izsludināts pirms Ziemassvētkiem.

Referenduma kampaņas sagatavošana

1979. gada 1. novembrī Kvebekas valdība publicēja savu konstitucionālo priekšlikumu Baltajā grāmatā "Kvebeka-Kanāda": Jauna vienošanās. Kvebekas valdības priekšlikums par jaunu partnerību starp vienlīdzīgiem: Kvebekas priekšlikums: suverenitāte-asociācija.

Krasas pārmaiņas Otavā notika 1979. gada 11. decembrī, kad Klārka valdība negaidīti zaudēja uzticības balsojumu par budžeta likumprojektu, liekot rīkot federālās vēlēšanas. Trudo trīs dienas pēc tam paziņoja par savu atgriešanos liberāļu līdera amatā. Aptaujas liecināja, ka Klārks zaudēs ar pārliecinošu uzvaru.

Jautājums

Par referenduma jautājuma formulējumu debatēja Kvebekas partijas (Parti Québécois) frakcijas deputāti. Daži deva priekšroku vienkāršam formulējumam, kurā galvenā uzmanība būtu pievērsta Kvebekas neatkarībai no Kanādas. Lévesque saprata, ka suverenitātes apvienošanai būs nepieciešamas sarunas ar Kanādas valdību. Lévesque nolēma, ka jautājums tiks formulēts tā, lai tas dotu Kvebekas valdībai pilnvaras risināt sarunas ar Kanādas valdību, un, ja referendums tiks pieņemts, pēc vienošanās noslēgšanas ar Kanādas valdību tiks rīkots otrs referendums, lai kvebekieši varētu apstiprināt vienošanos vai balsot pret to. Viņš arī uzskatīja, ka otrā referenduma drošība pārliecinātu svārstīgos vēlētājus balsot "par".

Ievērojamas debates izraisījās par to, vai "jautājumā" saskaņā ar Likumu par referendumu var būt vairāk nekā viens teikums: galīgais kompromiss bija izmantot punktus ar semikolu.

1979. gada 20. decembrī tika uzdots šāds jautājums:

"Kvebekas valdība ir publiskojusi savu priekšlikumu risināt sarunas par jaunu nolīgumu ar pārējo Kanādu, pamatojoties uz tautu vienlīdzību; šis nolīgums ļautu Kvebekai iegūt ekskluzīvas tiesības pieņemt savus likumus, iekasēt nodokļus un nodibināt attiecības ar ārvalstīm - citiem vārdiem sakot, suverenitāti - un tajā pašā laikā saglabāt ar Kanādu ekonomisko asociāciju, tostarp kopīgu valūtu; jebkādas izmaiņas politiskajā statusā, kas izriet no šīm sarunām, tiks īstenotas tikai ar tautas piekrišanu citā referendumā; vai ar šādiem nosacījumiem jūs piešķirat Kvebekas valdībai pilnvaras risināt sarunas par ierosināto nolīgumu starp Kvebeku un Kanādu?"

Lévesque, lai gan norādīja, ka tā ir apgrūtinoša, tomēr apgalvoja, ka tā ir pārredzama un viegli saprotama.

Likumdošanas debates

1980. gada 18. februārī federālie liberāļi ieguva vairākumu Pārstāvju palātā, un Trudo atgriezās premjerministra amatā. Trudo paziņoja, ka Žans Kretins ir atbildīgs par federālo reakciju uz referendumu.

Kvebekas Nacionālajā asamblejā nesen tika ieviesta televīzija, un 1980. gada 4. martā tiešraidē labākajā ētera laikā bija paredzētas debates par referenduma jautājumu. Debates ilga divas nedēļas, un to rezultāts bija PQ panākums un provinces liberāļu katastrofa. PQ kabinets, ko koordinēja parlamenta līderis Klods Šarrons (Claude Charron), sniedza detalizētu izklāstu par saviem dokumentiem un priekšrocībām, ko, pēc viņu domām, viņiem sniegtu suverenitāte. Liberāļi nedomāja, ka televīzijas skatītāji viņu ātros un ņirgpilnos replikas par referenduma jautājumu uzskatīs par nenozīmīgām salīdzinājumā ar garajām un detalizētajām PQ deputātu runām. Liberāļiem, šķiet, trūka sagatavotības, un Ryan, nezinot par televīzijas kamerām, tika pieķerts, kā liberāļu uzstāšanās laikā pāris reizes iezogas.

Pēc debatēm publiskotās aptaujas liecināja, ka "jā" un "nē" pusē ir aptuveni vienāds balsu skaits, un vairākums frankofono vēlētāju atbalstīja "jā" pusi.

Brunch des Yvettes

Kampaņai "jā" mazāk palīdzēja bijušās televīzijas raidījumu vadītājas Lizas Pajetas (Lise Payette) uzruna Monreālas komitejā, kurā viņa izsmēja, viņasprāt, "nē" puses pašapmierinātību, iedomājoties cilvēku, kurš plāno balsot "nē", kā Iveta - paklausīgu skolnieci no mācību grāmatām pirms Klusās revolūcijas. Payette to izmantoja arī kā vispārēju tēmu likumdevējā iestādē. Payette apgalvoja, ka Ryan vēlas, lai Kvebeka būtu pilna ar "Yvettes" un ka viņa sieva Madeline Ryan ir Yvette. Lise Bissonnette, populāra žurnāliste, atbildot uz Payette personīgo uzbrukumu, uzrakstīja sarkastisku redakcijas rakstu, kurā salīdzināja Payette karjeru televīzijā ar Mme Ryan sasniegumiem valsts un privātajā sektorā.

Likumdevēja debatēs Payette atvainojās, taču šī piezīme un redakcionālais raksts izraisīja kustību. 30. martā 1700 sieviešu grupa, tostarp Madeline Ryan, Kvebekā, Château Frontenac pilī, Kvebekā, rīkoja "Brunch des Yvettes". Kustība pieauga līdz 7. aprīļa mītiņam Monreālas forumā, kad 14 000 sieviešu nosodīja ministra paziņojumus par sievietēm un pauda atbalstu "Nē" pusei.

Kampaņa

15. aprīlī Levēks Nacionālajā asamblejā paziņoja, ka referendums notiks 1980. gada 20. maijā. Tajā pašā dienā, atklājot Pārstāvju palātu, Trudo paziņoja, ka Kanādas valdība nekādos apstākļos nerīkosies sarunās par suverenitātes asociāciju, jo uzskata, ka jautājums ir pārāk neskaidrs un Kanādas valdības pilnvaras pārāk neskaidras, lai to darītu. Viņš arī paziņoja, ka jautājums ir pārāk neskaidrs, lai dotu Lévesque un PQ jebkādas pilnvaras pasludināt neatkarību, padarot neiespējamu jebkādu rezultātu, kas izrietētu no balsojuma "par"; turpretī viņš piedāvāja, ka balsojums "pret" novestu pie konstitucionālām izmaiņām. Viņa nostāju atbalstīja Klārks un NDP līderis Eds Brodbents.

"Jā" kampaņa sākotnējā posmā bija klusa. Tā bija vērsta uz to, lai panāktu plašu piekrišanu suverenitātes apvienošanai, izmantojot specializētas "grupas", kurām Lēveska un citu kabineta ministru vadītās ceremonijās tiktu pasniegti īpaši sertifikāti. Pārgrupas tika uzskatītas par mēģinājumu izrādīt plašu atbalstu kustībai un veidot sarunas vietējā līmenī, tomēr mēģinājums tās izveidot dažās izteikti federālistiskās profesijās, piemēram, juristu, izraisīja spēcīgu pretestību.

Raiena vadītā "Nē" kampaņa tika vadīta kā tradicionāla vēlēšanu kampaņa, Raienam dienas laikā piedaloties kampaņā un uzstājoties ar runām vietējās hokeja arēnās Kvebekas lauku teritorijās.

Kanādas valdība pēc savas iniciatīvas iesaistījās referendumā, neraugoties uz provinces Likuma par referendumu noteikumiem, kas stingri ierobežoja visu kampaņu rīkošanu, atļaujot to veikt tikai "jā" un "nē" komitejām, kurām bija noteikts budžets. Kanādas valdības politiķi uzstājās, ko koordinēja tieslietu ministrs Žans Kretins (Jean Chrétien) un Marks Lalonde (Marc Lalonde), galvenokārt spekulējot par ekonomisko nenoteiktību, ko varētu radīt "jā" balsojums. Chrétien apgalvoja, ka ievērojamais PQ loceklis Claude Morin upurētu Kanādas naftas un valsts gāzes cenu, lai brauktu vēstnieku Cadillac. Lalonde apgalvoja, ka "jā" balsojums tieši apdraudētu vecuma pensijas. Lai gan sākotnēji Ryan sāka negribīgi, viņš sāka pieņemt un atzinīgi vērtēt Kanādas valdības palīdzību un turpināja uzstāties visā Kvebekā.

Referendums izraisīja vēl nebijušu politisko mobilizāciju, un kampaņa Kvebekā tika uzskatīta par traumatisku notikumu, jo smagā izvēle starp "jā" un "nē" sagrāva nacionālistu vienprātību, kas pastāvēja kopš Klusās revolūcijas.

Trudo Paula Sovē arēnā

14. maijā, sešas dienas pirms balsojuma, Trudo pēdējo reizi uzstājās pārpildītajā Pola Sovē arēnā, kur PQ 1976. gadā svinēja savu uzvaru. Trudo uzbruka "jā" kampaņai par to, ka tā nav uzdevusi skaidru jautājumu, un paziņoja, ka balsojums ar "jā" ir strupceļš, ņemot vērā, ka pārējai Kanādas daļai šis jautājums nav saistošs un ka tas ir pārāk neskaidrs, lai turpinātu neatkarības iegūšanu, ja sarunas tiktu noraidītas.

Trudo paziņoja, ka balsojumu par "nē" viņš interpretēs kā mandātu atjaunot federālismu un mainīt konstitūciju, liekot uz spēles savu deputātu mandātus, ja viņš nepildīs šo solījumu. Savu deputātu vārdā vēršoties pie kanādiešiem ārpus Kvebekas, Trudo aicināja Anglijas Kanādu, ka būs jānotiek pārmaiņām un ka referendumu nevar interpretēt kā status quo apstiprinājumu.

Pēc tam Trudo uzstājās emocionāli, atsaucoties uz Lévesque pirms dažām dienām izteikto piezīmi, ka viņš kampaņas laikā parādīja savu "Elliota" pusi. Trudo detalizēti pastāstīja par saviem vecākiem, kuriem abiem bija daudz senču Kvebekā, un atzīmēja, ka viņa pilnais vārds ir gan kvebekiešu, gan kanādiešu vārds. Pēc tam Trudo sāka uzskaitīt Kvebekas partijas biedrus, kuriem bija īru vai angļu uzvārdi. Šī riposta izraisīja pūļa sajūsmu, un Trudo iznāca no zāles, skanot "Elliott".

Par spīti Lévesque kunga mēģinājumiem apšaubīt Trudeau teikto, šī runa, kas lika Morinam aizdomāties, vai viņa domas nav mainījušās, tika uzskatīta par "jā" nometnes nāves zvanu.

Rezultāti

Tūlīt pēc tam

Pēc neveiksmīgās sakāves redzami emocionālais Levēks uzrunāja savus atbalstītājus, no kuriem daudzi bija redzami ekrānā ar asarām acīs. Savu piekāpšanās runu Lévesque sāka ar vārdiem: "Mani dārgie draugi, ja es jūs pareizi saprotu, jūs sakāt: "Līdz nākamajai reizei".". Runā viņš nosauca Kanādas valdības iesaistīšanos kampaņā par "skandalozi amorālu" un uzsvēra, ka rezultāts ir jāpieņem un ka tagad Kanādas valdības pienākums ir nodrošināt konstitūcijas izmaiņas, ko bija solījis Trudo. Noslēgumā Lévesque lūdza publiku dziedāt "Gens du Pays" viņa vietā, jo viņam vairs nav balss.

Kloda Raiena runa bija vēlāk vakarā. Pēc tam, kad viņš neļāva Žanam Kretinam izmantot mikrofonu, lai uzrunātu klātesošos, viņš sāka pieprasīt, lai tiktu izsludinātas vēlēšanas, un uzskaitīja visus apgabalus, kas balsoja par "Nē" pusi. Šo runu kopumā uzskatīja par bezkaislīgu un skarbu, īpaši pēc emocionālajām pūļa ainām, kas tika pārraidītas Lévesque runas laikā. Pēc tam Trudo uzrunāja valsti ar samierinošāku toni, uzsverot nepieciešamību pēc vienotības pēc aizskartajām jūtām un saspīlētajām draudzības attiecībām, ko bija izraisījis referendums. Nākamajā rītā Chrétien tika uzdots panākt vienprātību provincē.

Izdevumi

Maksimālā summa, ko atļauj referenduma likums: 2 122 257 dolāri (0,50 dolāra par vēlētāju x 4 244 514 vēlētāji).

"Nē" komiteja:

• Valsts subsīdija ($0,25/vēlētājs): $1,061,128.50
• Politisko partiju saņemtā summa: 987 754,04 $.
• Vēlētāju iemaksas: $11 572,60
• Fonda kopsumma: 2 060 455,11 USD
• Kopējie piešķirtie un apstiprinātie izdevumi: 2 060 455,00 USD

"Jā" komiteja:

• Valsts subsīdija ($0,25/vēlētājs) : $1,061,128.50
• Politisko partiju saņemtā summa: 683 000,00 USD
• Vēlētāju iemaksas: 305 118,05 ASV dolāru.
• Fonda kopsumma: 2 049 246,55 USD
• Kopējie piešķirtie un apstiprinātie izdevumi: 2 047 834,00 USD.

Ietekme

Pēc referenduma Trudo pildīja savu solījumu, sasaucot provinču premjerministrus uz pirmo ministru konferenci. Sanāksmē bija vērojamas strupceļa pazīmes, un Lévesque pārsteidza novērotājus, apvienojoties ar disidentu premjerministriem, kuri silti uzņēma viņa decentralizētos uzskatus. Saskaroties ar premjerministru sadarbības trūkumu, Trudo pēc tam paziņoja par savu nodomu vienpusēji patapināt konstitūciju no Apvienotās Karalistes un panākt, lai tiesību harta un konstitūcijas grozījumu formula tiktu apstiprināta valsts referendumā.

Tikmēr Kvebekā notika provinces vēlēšanas. Neraugoties uz īsu pēcreferenduma mazspēju, 1981. gada provinces vēlēšanās PQ viegli uzvarēja Raiena liberāļus, kampaņā atbalstot gan savu valdīšanas pieredzi, gan vēršoties pret Trudo nodomiem. Zīmīgi, ka PQ nesolīja rīkot otru referendumu.

Attiecībā uz Trudo plāniem vienpusēji patriotēt un mainīt konstitūciju, nesen pārvēlētais Leveks, kurš sākotnēji iestājās par Kvebekas veto tiesības iekļaušanu jaunajā konstitūcijā, kopā ar astoņiem citiem premjerministriem (tā dēvētais "astoņu premjerministru grupējums") piekrita priekšlikumam, kas nepieļautu Kvebekai veto tiesības, bet ļautu "atteikties" no dažiem federālajiem pasākumiem, saņemot kompensāciju.

Federālā valdība, kas joprojām bija ieinteresēta vienpusējā procedūrā, lūdza Kanādas Augstāko tiesu sniegt atzinumu par to, vai tā ir tiesīga to darīt. Augstākā tiesa nolēma, ka jebkuras konstitucionālās izmaiņas, tostarp konstitūcijas patrifikāciju, var veikt vienpusēji saskaņā ar likuma burtu, bet, pamatojoties uz nesaistošu konvenciju, "ir nepieciešama būtiska provinču piekrišana".

Augstākās tiesas lēmums rosināja pirmo ministru pēdējo tikšanos. Lévesque atteicās no "astoņu valstu grupas" un pievienojās Trudeau, atbalstot tūlītēju patriāciju ar solījumu nākotnē rīkot referendumu par citiem jautājumiem. Pārējie premjerministri, nevēlēdamies, lai viņus redzētu iestājamies pret tiesību hartu, kas bija iekļauta Trudo ierosinātajās konstitucionālajās pārmaiņās, kopā ar Žanu Kretinu formulēja kompromisa priekšlikumu, kas bija pieņemams Kanādas valdībai. Kompromiss tika panākts virtuves sanāksmē, kas notika pēc tam, kad Levēks bija aizgājis uz vakaru. Kvebekā šo nakti dažkārt dēvē par "garo nažu nakti".

Kompromisa rezultātā starp premjerministriem (izņemot Lévesque) un federālo valdību valdība 1982. gada Konstitūcijas likumā daļēji iekļāva Kanādas konstitūciju bez Lévesque un Kvebekas Nacionālās asamblejas atbalsta. Rezultāts bija satricinošs zaudējums PQ, īpaši pēc Kvebekas valdības zaudējuma Kvebekas veto atsauces lietā. Kvebekas Nacionālā asambleja, salīdzinot ar tās stāvokli 1976. gadā, Lévesque un PQ laikā faktiski zaudēja varu.

Vēsturisko debašu centrā būtu jautājums par to, vai Trudo atbalsts un vienošanās par patriotismu bija saskaņā vai pretrunā ar viņa saistībām, ko viņš pauda savā runā Pola Sovē arēnā. Trudo aizstāvēja savu rīcību, apgalvojot, ka viņš ir turējis savu solījumu izstrādāt jaunu konstitūciju, kas pilnībā atrastos Kanādas iekšienē, un tajā iestrādātu Tiesību hartu. Kvebekas nacionālisti apgalvo, ka tas ir pārāk burtisks viņa vārdu traktējums un ka kontekstā ar kvebekiešu auditoriju Trudo bija solījis, ka Kvebekai tiks piešķirts statuss saskaņā ar decentralizētu federālisma izpratni vai arī viņa deputāti atkāpsies.

1984. gadā Braiens Mulronijs (Brian Mulroney) noveda Progresīvos konservatīvos līdz uzvarai valsts mērogā, kampaņas laikā apņēmies mēģināt rast veidu, kā pielāgoties Kvebekas iebildumiem pret konstitūciju. Lévesque solīja uzņemties risku un mēģināt panākt vienošanos ar Mulroney. Tas noveda pie šķelšanās PQ un vēlāk, 1985. gadā, pie Lévesque atkāpšanās no politikas. Pēc tam, kad PQ zaudēja Roberta Burasas liberāļi, Mulronija valdība sāka sarunas ar Kvebeku, lai panāktu visām provincēm pieņemamu vienošanos. Lai gan 1987. gada Meech Lake Accord un 1992. gada Charlottetown Accord saņēma vienprātīgu piekrišanu no provinču premjerministru puses, abas sarunas dramatiskā sabiedriskā veidā cieta neveiksmi, tādējādi atdzīvinot suverenitātes kustību.

1994. gadā amatā atgriezās PQ, kuru vadīja stingrās līnijas separātists un bijušais finanšu ministrs Žaks Parīzo. Parīzē izsludināja otro suverenitātes referendumu 1995. gadā, kurā tika uzdots tiešāks jautājums. Šis referendums cieta neveiksmi ar mazāk nekā 0,6 % balsu pārsvaru.