2011. gada Ēģiptes revolūcija
2011. gada Ēģiptes revolūcijas laikā Ēģiptē notika daudzas demonstrācijas un nemieri. Šo dienu dēvē arī par dusmu dienu un sacelšanās dienu. Tā sākās 2011. gada 25. janvārī.
Pirms demonstrāciju sākuma Tunisijā notika sacelšanās. Dažas nedēļas pēc tam Ēģiptē sākās demonstrācijas un nemieri. Cilvēki, kas sāka šos protestus, cerēja, ka Tunisijas sacelšanās pamudinās cilvēkus mobilizēties (vai sākt kopīgi protestēt). Protesti notika Kairā, Aleksandrijā, Suecā un Ismailijā.
Protestu pirmajā dienā Ēģiptes valdība Ēģiptē cenzēja lielāko daļu plašsaziņas līdzekļu (piemēram, laikrakstus un ziņu stacijas). Valdība arī centās bloķēt lielāko daļu sociālo plašsaziņas līdzekļu tīmekļa vietņu, kuras protestētāji izmantoja, lai izplatītu ziņas par notikumiem. 28. janvārī visā Ēģiptē sākās interneta un mobilo tālruņu "aptumšošana". Tomēr nākamās dienas rītā pirms rītausmas mobilo tālruņu izslēgšana tika pārtraukta.
Līdz 29. janvārim tika arestēti aptuveni 1000 cilvēku. Turklāt vismaz 1030 protestētāji tika ievainoti, un tika ziņots par vismaz 53 nāves gadījumiem.
Cilvēki piedalījās demonstrācijās un protestos par daudzām dažādām lietām. Dažas no šīm lietām bija policijas brutalitāte, ārkārtas stāvokļa likumi, brīvas vēlēšanas, korupcija, vārda brīvības ierobežojumi, augsts bezdarba līmenis, zema minimālā alga, nepietiekams mājokļu skaits, pārtikas cenu inflācija un slikti dzīves apstākļi.
Mohameds ElBaradei sacīja, ka viens no revolūcijas mērķiem varētu būt piespiest Hosni Mubaraku atkāpties. ElBaradei tika uzskatīts par personu, kas, iespējams, būs jaunās valdības līderis.
Pirms 2011. gada protesti bija bieži sastopami, taču tie vienmēr bija vietēja mēroga; tie neizplatījās pa dažādām valsts daļām. Tomēr 2011. gada 25. janvārī visā valstī izcēlās plaši protesti un nemieri. 25. janvāris kļuva par "dusmu dienu". Ēģiptes opozīcijas grupas (grupas, kas darbojas pārmaiņu labā) un citi aktīvisti bija izvēlējušies šo datumu vērienīgām demonstrācijām. Protesti 2011. gadā tika dēvēti par "bezprecedenta protestiem" Ēģiptē. Tas nozīmē, ka nekas līdzīgs šiem protestiem iepriekš nav noticis. Protesti tika dēvēti arī par "lielāko tautas neapmierinātības izpausmi pēdējā laikā". Tās bija lielākās demonstrācijas Ēģiptē kopš 1977. gada Ēģiptes maizes nemieriem. Pirmo reizi ēģiptieši no dažādām sociālajām, ekonomiskajām un reliģiskajām grupām apvienojās, lai protestētu kopā.
Protestu laikā galvaspilsēta Kaira tika raksturota kā "kara zona". Suecas ostas pilsētā notika daudzas vardarbīgas sadursmes. Ēģiptes valdība izmantoja dažādas metodes, lai mēģinātu pārtraukt un ierobežot protestus. Pret nemieriem vērstās policijas grupas izmantoja vairogus, gumijas lodes, stekus, ūdens lielgabalus un asaru gāzi. Reizēm tika izmantota arī kaujas munīcija. Lielākā daļa policijas reakcijas uz protestiem nebija nāvējoša. Tomēr daži cilvēki tika nogalināti. Valdība izslēdza piekļuvi internetam un noteica komandanta stundu. Valdība apgalvoja, ka tai bija jānodrošina, lai protesti radītu pēc iespējas mazāk traucējumu. Tā apgalvoja, ka tas nepieciešams, lai uzturētu kārtību un neļautu islāma fundamentālistu grupējumiem sacelties.
Protesti Ēģiptē ieinteresēja daudzus cilvēkus visā pasaulē. Daļēji tas notika, pateicoties tādām vietnēm kā Twitter, Facebook un YouTube. Aktīvisti un cilvēki, kas interesējās par protestiem, varēja izmantot šīs un citas sociālo mediju platformas. Viņi izmantoja šīs platformas, lai sazinātos savā starpā, sadarbotos un reģistrētu notiekošo. Protestiem iegūstot lielāku publicitāti, Ēģiptes valdība centās vairāk ierobežot cilvēku piekļuvi internetam, jo īpaši sociālajiem plašsaziņas līdzekļiem.
2011. gada 11. februārī Mubaraks atkāpās no prezidenta amata. 24. maijā viņam tika uzdots stāties tiesas priekšā saistībā ar apsūdzībām tīšā miermīlīgu protestētāju slepkavībā. Viņš tika atzīts par vainīgu un notiesāts uz mūža ieslodzījumu.
Protestētāju gājiens dusmu dienā.
rakstīts par revolūciju
- Ēģiptes revolūcija, politiskais rakstnieks Ahmeds Ghanems.
- grāmata franču valodā par revolūciju, tās nosaukums ir "La révolution égyptienne", ko sarakstījis Ahmed Ghanem.
Politiskie aktīvisti
- Ahmed Ghanem
- Asmaa Mahfūzs
- Israa Abdel-Fattah
Jautājumi un atbildes
J: Kā sauc arī 2011. gada revolūciju Ēģiptē?
A: 2011. gada revolūciju Ēģiptē sauc arī par dusmu dienu un sacelšanās dienu.
Q: Kad sākās protesti?
A: Protesti sākās 2011. gada 25. janvārī.
J: Kas notika pirms demonstrāciju sākuma?
A: Pirms demonstrāciju sākuma Tunisijā notika sacelšanās.
Kādas bija dažas no lietām, par kurām cilvēki piedalījās demonstrācijās un protestos?
A: Cilvēki demonstrēja un protestēja pret daudzām dažādām lietām, piemēram, policijas brutalitāti, ārkārtas stāvokļa likumiem, brīvām vēlēšanām, korupciju, vārda brīvības ierobežojumiem, augstu bezdarba līmeni, zemām minimālajām algām, nepietiekamu mājokļu skaitu, pārtikas cenu inflāciju un sliktiem dzīves apstākļiem.
J: Kā valdība centās ierobežot protestus?
A.: Valdība centās pārtraukt un ierobežot protestus, izmantojot policijas vienības, kas cīnījās pret nemieriem, ar vairogiem, gumijas lodēm, stekiem, ūdens lielgabaliem un asaru gāzi; dažkārt tika izmantota arī asiņaina munīcija. Viņi arī izslēdza piekļuvi internetam un noteica komandanta stundu.
Jautājums: Kā sociālie plašsaziņas līdzekļi palīdzēja izplatīt ziņas par protestu laikā notiekošo?
A.: Aktīvisti izmantoja tādus sociālos plašsaziņas līdzekļus kā Twitter, Facebook un YouTube, lai sazinātos savā starpā, strādātu kopā un reģistrētu protestu laikā notiekošo. Tas palīdzēja izplatīt ziņas par to, kas notiek visā Ēģiptē un pasaulē.
J: Kas notika 2011. gada 11. februārī?
A: 2011. gada 11. februārī Mubaraks atkāpās no prezidenta amata.
