2011. gada Ēģiptes revolūcija: cēloņi, norise un sekas

2011. gada Ēģiptes revolūcija — izsmeļošs pārskats par cēloņiem, norisi un sekām: protesti, režīma krišana un to ietekme uz politiskajām un sociālajām pārmaiņām.

2011. gada Ēģiptes revolūcija sākās 2011. gada 25. janvārī, kad visā Ēģiptē izcēlās plašas demonstrācijas un nemieri. Šo datumu bieži dēvē par “dusmu dienu” vai “sacelšanās dienu”. Protestus iededza notikumi tuvējā Tunisijā, kur līdzīga sacelšanās bija novedusi pie valdošās varas krišanas, un tas kalpoja par stimulu kustībai Ēģiptē. Protesti norisinājās galvenokārt Kairā, Aleksandrijā, Suecā un Ismailijā, un drīz vien pārauga plaša mēroga nemieros.

Vēsturiski Ēģiptes sabiedrība bija saskārusies ar ilgstošu ārkārtas stāvokļa likumu, policijas brutalitāti, administratīvu korupciju, augstu bezdarba līmeni, zemu minimālo algu, mājokļa trūkumu un izaugsmes trūkumu reģionos. Tie bija galvenie cēloņi, kas saveda kopā dažādas sabiedrības grupas — gan sekulāros aktīvistus, gan darba ņēmējus, gan studentus un reliģiskos konservatīvos. Protestu gaitā izskanēja pieprasījumi pēc brīvām vēlēšanām, mediju un vārda brīvības paplašināšanas un prezidenta Hosni Mubaraka (Hosni Mubarak) atkāpšanās.

Cēloņu un mobilizācijas galvenie elementi:

• Ilgstoša autoritāra valdīšana un ārkārtas stāvoklis.
• Ekonomiskās spiediens — augstas pārtikas cenas un nodarbinātības trūkums.
• Policijas vardarbība un plašākas cilvēktiesību problēmas.
• Sociālo mediju, nopietnu jaunatnes kustību (piem., aktīvisti un grupējumi) un darba streiku koordinācijas loma protestu organizēšanā.

Daudzi aktīvisti, tostarp Mohameds ElBaradei, piedāvāja alternatīvas politiskas vīzijas un tika uztverti kā potenciāli jaunās valdības līderi vai pārmaiņu simboli. ElBaradei pauda, ka viens no revolūcijas mērķiem varētu būt piespiest Hosni Mubaraku atkāpties.

Protestu gaita un valdības reakcija

Pirmās dienās valdošā varas reakcija bija spēcīga: varasiestādes mēģināja cenzēt lielāko daļu plašsaziņas līdzekļu, bloķēja piekļuvi noteiktām sociālo mediju vietnēm un 28. janvārī īslaicīgi pārtrauca piekļuvi internetam un mobilo tālruņu sakariem. Tomēr saziņas kanāli tika daļēji atjaunoti, un informācija par notikumiem turpināja izplatīties gan iekšēji, gan ārpus valsts.

Policija un drošības spēki centās apslāpēt protestus, izmantojot vairogus, gumijas lodes, stekus, ūdens lielgabalus un asaru gāzi, un reizēm arī kaujas munīciju. Rezultātā radās daudzi ievainojumi un nāves gadījumi; līdz 29. janvārim tika arestēti aptuveni 1000 cilvēku, vismaz 1030 protestētāji bija ievainoti, un ziņots par vismaz 53 nāves gadījumiem pirmajās dienās. Vēlāku upuru skaitus dažādi avoti sniedza atšķirīgi, tomēr kopumā upuru skaits bija ievērojams un protesta noskaņojumu padarīja vēl spēcīgāku.

Demonstrāciju laikā Kaira bieži tika raksturota kā "kara zona", un arī Suecas område bija stingri skarta ar intensīvām sadursmēm. Valdība noteica komandanta stundu, un kā iemeslu tiesīga kārtības uzturēšanai formulēja arī bažas par iespējamiem islāma fundamentālistu plāniem izmantot situāciju.

Sociālo mediju un tīklošanās loma

Protestu publicitāti un ātru informācijas apmaiņu veicināja vietnes kā Twitter, Facebook un YouTube. Šīs platformas palīdzēja protestētājiem koordinēties, dokumentēt notiekošo un piesaistīt starptautisku uzmanību. Atbildot uz to, valdība centās ierobežot piekļuvi internetam un sociālajām platformām, taču mobilizācija jau bija notikusi un informācija tālāk izplatījās caur citiem kanāliem.

Risinājums un tūlītējās sekas

Pēc ilgstoša spiediena 2011. gada 11. februārī Mubaraks atkāpās no prezidenta amata un nodeva varu Ēģiptes bruņotajiem spēkiem, kuri izveidoja Supreme Council of the Armed Forces (SCAF) kā pagaidu varu. Pēc atkāpšanās Mubaraku 24. maijā uzlika apsūdzību stāties tiesas priekšā par vardarbības sakārtošanu pret mierīgiem protestētājiem; vēlāk viņu tiesāja un sākumā notiesāja uz mūža ieslodzījumu (tiesvedības gaitā bija vairāki pārsūdzējumi un pārrisinājumi).

Pēcrevolūcijas periods un ilgtermiņa sekas

• Pēc Mubaraka gāšanas sekoja pārejas periods, ko vadīja SCAF; tam sekoja konstitucionālas reformas, parlamenta vēlēšanas un 2012. gada prezidenta vēlēšanas. Šajās vēlēšanās uzvarēja Mohameds Morsi (no Muslim Brotherhood), kurš kļuva par pirmo demokrātiski ievēlēto prezidentu Ēģiptē.
• 2013. gadā plašas masu demonstrācijas pret Morsi noveda pie militāras iejaukšanās un viņa gāšanas; pie varas nonāca ģenerālis Abdel Fattah el-Sisi, kurš vēlāk kļuva par prezidentu. Pēcdarbības iezīmēja militāro spēku atjaunotu ietekmi un vēlāk stingrāku regulējumu un represi pret opozīciju.
• Ekonomiski un sociāli sekas bija samērā smagas: tūrisma kritums, investīciju sarukums un pieaugošas dzīves izmaksas. Taču revolūcija arī radīja jaunu politisko apziņu un palielināja sabiedrības prasības pēc atklātības un kontroles pār varu.
• Ilgtermiņā ir atšķirīgas vērtējumu: daļa salīdzina revolūciju ar būtisku demokratizācijas soli, citi norāda uz politiskās nestabilitātes, cilvēktiesību pārkāpumu un militārās varas pieauguma sekām.

Atziņas

2011. gada Ēģiptes revolūcija bija multiforma kustība, kurā saplūda ekonomiskās, politiskās un sociālās neapmierinātības faktori. Tā parādīja, ka plašas sabiedrības grupas spēj mobilizēties un panākt būtiskas politiskas pārmaiņas, vienlaikus arī atklāja grūtības pārejā uz stabilu un iekļaujošu demokrātiju. Revolūcijas pēctecība — no Mubaraka krišanas līdz vēlākai militārai atgriešanai politikā — atspoguļo sarežģītu ceļu, kurā cīņa par varu, tiesiskumu un sociālo taisnīgumu turpinās arī nākamajos gados.

Oriģinālā raksta galvenie fakti par protestu sākumu, interneta ierobežojumiem, cenzūru un pirmo dienu upuriem saglabājas nozīmīgi, bet jāuzsver, ka pilnīgs notikumu izpratne prasa skatīt gan tūlītējos notikumus, gan tālākās politiskās un sociālās sekas, kas ietekmēja Ēģipti vairāku gadu garumā.

Jautājumi un atbildes

J: Kā sauc arī 2011. gada revolūciju Ēģiptē?

Q: Kad sākās protesti?

J: Kas notika pirms demonstrāciju sākuma?

Kādas bija dažas no lietām, par kurām cilvēki piedalījās demonstrācijās un protestos?

J: Kā valdība centās ierobežot protestus?

Jautājums: Kā sociālie plašsaziņas līdzekļi palīdzēja izplatīt ziņas par protestu laikā notiekošo?

J: Kas notika 2011. gada 11. februārī?

Meklēt pēc burta