617 Patrokls
617 Patrokls (pə-troe'-kləs, izruna angļu valodā: /pəˈtroʊkləs/) ir bināra neliela planēta, ko veido divi līdzīga izmēra objekti, kas riņķo ap savu kopīgo gravitācijas centru. Tā ir Trojas planēta, kurai ir kopīga orbīta ar Jupiteru. To 1907. gadā atrada Augusts Kopfs, un tas bija otrais Trojas asteroīds, kas tika atrasts. Jaunākie pierādījumi liecina, ka šie objekti drīzāk ir ledus komētas, nevis klinšaini asteroīdi.
Orbīta
Patrokls riņķo Jupitera Lagranža aizmugurējā punktā, L5 , orbītā, ko sauc par "Trojas mezglu" pēc vienas no leģendārā Trojas kara pusēm (otru mezglu sauc par "grieķu mezglu"). Patrokls ir vienīgais Trojas nometnes objekts, kas nosaukts grieķu varoņa vārdā; Trojas asteroīdu nosaukšanas noteikumi tika izstrādāti tikai pēc Patrokla nosaukšanas (līdzīgi arī asteroīds Hektors ir vienīgais Trojas asteroīds, kas parādās grieķu nometnē).
Binary
2001. gadā tika atklāts, ka Patroclus ir binārais objekts, kas sastāv no diviem gandrīz vienāda lieluma asteroīdiem. 2006. gada februārī astronomu komanda Franka Marša vadībā precīzi izmērīja sistēmas orbītu, izmantojot Kekas lāzera virzošās zvaigznes adaptīvās optikas sistēmu. [1]Viņi uzskatīja, ka abi asteroīdi ap savu masas centru riņķo 4,283±0,004 d attālumā 680±20 km, kas raksturo tuvu apļveida orbītu. Apvienojot savus novērojumus ar 2000. gada novembrī veiktajiem siltuma mērījumiem, komanda domāja, kāds varētu būt sistēmas asteroīdu izmērs. Nedaudz lielākajam asteroīdam, kura diametrs ir 122 km, joprojām ir dots nosaukums Patroclus. Mazākajam asteroīdam, kura diametrs ir 112 km, tagad ir dots vārds Menoēcijs (pilnais nosaukums (617) Patroclus I Menoēcijs) leģendārā Patrokla tēva vārdā. Tā pagaidu apzīmējums bija S/2001 (617) 1.
No kā tie ir izgatavoti
Tā kā asteroīdu blīvums (0,8 g/cm³) ir mazāks par ūdens blīvumu un aptuveni par trešdaļu mazāks par klinšu blīvumu, F. Marša vadītā pētnieku komanda uzskata, ka Patroklasa sistēma, kas iepriekš tika uzskatīta par klinšainu asteroīdu pāri, pēc sastāva ir vairāk līdzīga komētai. Tiek uzskatīts, ka daudzi Trojas asteroīdi patiesībā ir mazi planētu kosmiskie ķermeņi, kas sagūstīti Jupitera un Saules sistēmas Lagrangea punktā gigantisko planētu tālākās migrācijas laikā pirms 3,9 miljardiem gadu. Šādu scenāriju ierosināja A. Morbidelli un kolēģi rakstu sērijā, kas 2005. gada maijā publicēta žurnālā Nature.
