Bārbara Portugāles (izruna IPA: ['baɾbɐɾɾɐ], 1711. gada 4. decembris – 1758. gada 27. augusts) bija Portugāles princese, karaļa Jāņa V (Braganzas nama) un viņa sievas Marijas Annas no Austrijas (Habsburgu) meita. Viņas pilnais vārds bija Maria Madalena Bárbara Xavier Leonor Teresa Antónia Josefa de Bragança, bet parasti viņu sauca vienkārši par Bārbaru vai Mariju Bārbaru, par godu svētajai Barbarai, kuras diena sakrita ar viņas dzimšanas dienu.
Agrā dzīve un izglītība
Viņa piedzima 1711. gada 4. decembrī Lisabonā, Portugālē. Augot karaļa galmā, viņa saņēma plašu izglītību — apguva literatūru, reliģiju un vairākas svešvalodas; vēstures avoti norāda, ka viņa prata runāt sešās valodās. Bārbara īpaši interesējās par mūziku: vairākus gadus viņa mācījās pie itāļu klavesīnista un komponista Domeniko Skarlatti, kas kļuva par viņas personīgo mūzikas skolotāju un vēlāk pārvācās uz Spāniju, turpinot strādāt Bārbaras un viņas vīra galmā.
Laulība un loma Spānijā
1729. gadā, 18 gadu vecumā, viņa apprecējās ar nākamo Spānijas karali Ferdinandu VI Badahozā. Laulība bija daļa no politiskas alianse starp Braganzas un Bourbonu dinastijām, lai nostiprinātu attiecības starp Portugāli un Spāniju. Pēc Ferdinanda tronā sēdšanās 1746. gadā Bārbara kļuva par Spānijas karalieni (queen consort) un līdz ar to ieguva svarīgu vietu valsts oficiālajā dzīvē. Viņa bieži uzturējās karaļa rezidencē Aranhuezā, kur arī nodzīvoja savas dzīves pēdējos gadus.
Kultūras patrons un mūzikas atbalstītāja
Bārbara bija ievērojama kultūras un mūzikas patronese. Viņas attiecības ar Domeniko Skarlatti bija nozīmīgas — Skarlatti sacerēja daudz klavierdarbu, kuros atspoguļojas viņas prasme un gaume; mūsdienu avoti pieskaita Skarlattim vairāk nekā 500 klavieru sonātu, kas daļēji radušās viņa darbā Spānijas galmā. Karaliene atbalstīja mūziķus, mākslinieku un arhitektu pasūtījumus, veicinot Spānijas galma inteliģences un mākslas attīstību 18. gadsimtā. Viņa saglabāja arī daļu no portugāļu galma protokola un gaumes, kas ienesīja spilgtu kultūras apmaiņu starp abām valstīm.
Personība, ģimene un nāve
Bārbaras un Ferdinanda laulība tiek raksturota kā sirsnīga, tomēr pāris nesaņēma pēcnācējus. Nav drošu ziņu par precīzām medicīniskām iemeslu sekām bezbērnībai; vēsturnieki parasti norāda, ka tas bija politisks un personisks saturs, kas tomēr neietekmēja viņu savstarpējo cieņu un sadarbību galmā. Bārbara bija dziļi reliģiska un populāra galmā ar savu izsmalcināto izglītību un gaumi.
Viņa nomira 1758. gada 27. augustā Aranhuezā, Spānijā. Pēc nāves viņas ķermenis tika guldīts Spānijas karaļu tradīcijai atbilstoši — viņa apbedīta Karaliskajā pantheonā El Eskorialā (Real Sitio de San Lorenzo de El Escorial), kur atrodas daudzu Spānijas monarhu atdusas vietas.
Mantojums
Bārbaras ietekme saglabājās galvenokārt kultūras jomā: viņas patronāža attīstīja mūziku un mākslu Spānijas galmā, un viņas sadarbība ar Domeniko Skarlatti atstāja mūzikas literatūrā paliekošu devumu. Viņas vārds palicis arī ģeogrāfiskā piemiņā — pēc viņas nosaukta Santa Bārbara de Samana pilsēta Dominikānas Republikā, dibināta 1756. gadā. Šī piemiņa liecina par Bārbaras statusu kā svarīgas dinastiskas personības, kuras dzīve sasaistīja Portugāli un Spāniju un ietekmēja 18. gadsimta kultūras dzīvi.
