Elizabete Farnēze — Spānijas karaliene un reģente (1692–1766)

Elizabete Farnēze (1692–1766) — ietekmīga Spānijas karaliene un reģente: viņas politiskie manevri, valdīšana un mantojums, kas veidoja 18. gadsimta Spāniju.

Elizabete Farnēze (1692. gada 25. oktobris - 1766. gada 11. jūlijs) bija Spānijas karaļa Filipa V otrā sieva. Filipa pirmā sieva, Marija Luīze Savojas, nomira 1714. gada februārī. Elizabete apprecējās ar karali 1714. gada decembrī. Līdz vīra nāvei 1746. gadā viņai bija liela ietekme uz valsti. Viņa pildīja reģentes pienākumus 1759. gadā, kad viņas vecākais dēls Kārlis III Spānijas karalis kļuva par karali un ceļoja no Neapoles. Bija plānots, ka viņa apprecēsies ar Pjemontas princi Viktoru Amadeju, taču laulības tā arī netika noslēgtas.

Agrākā dzīve un izcelsme

Elizabete Farnēze dzimusi Farnēzu dinastijā — viena no itāļu valdnieku ģimenēm, kas valdīja Parmu un Piacencu. Viņas tēvs bija Odoardo Farnēze, Parmas hercogs, un māte — Doroteja Sofija no Neiburga. Jau jaunībā Elizabete tika audzināta pie aristokrātiskās galma dzīves, kur ieguva izglītību un iepazina politiskās ambīcijas, kas vēlāk noteica viņas rīcību kā karalienes.

Karaliene un politiskā ietekme

Kopā ar Filipu V Elizabete ātri kļuva par vienu no Spānijas politiski ietekmīgākajām personām. Viņa bija enerģiska un ambicioza; viņas galvenais mērķis bija nodrošināt vietu saviem bērniem Eiropas tronī un atjaunot Farnēzu interešu ietekmi Itālijā. Savā darbībā viņa izmantoja gan diplomātiju, gan savas personīgās attiecības galmā.

Elizabete atbalstīja ministrus un diplomātiskus soļus, kas vērsti uz Spānijas ietekmes paplašināšanu Itālijā. Viņas politika veicināja arī Spānijas iesaisti Itālijas notikumos 18. gadsimta pirmajā pusē, un tas visbiežāk tika darīts, lai nodrošinātu dēlu dinastiskās iespējas.

Dēli un dinastiskās ambīcijas

No laulības ar Filipu V Elizabetei bija vairāki bērni. Viņas centieni un sarunas ar citiem Eiropas valdniekiem noveda pie tā, ka viņas dēli guva svarīgas pozīcijas Itālijā. Vispazīstamākais no tiem — Kārlis — kļuva par Neapoles un Sicīlijas karali, vēlāk 1759. gadā viņš saņēma Spānijas kroni kā Kārlis III. Cits dēls ieguva titulus un zemes, kas nostiprināja Farnēzu ģimenes stāvokli Eiropas dinastiskajā kartē.

Reģentūra un vēlākā dzīve

1759. gadā pēc Spānijas karaļa Ferdinanda VI nāves un kārtējās dinastiskās pārbīdes, kad Kārlis III devās no Neapoles uz Spāniju, Elizabete uz laiku pildīja reģentes pienākumus. Šajā starplaikā viņa nodrošināja pāreju tronī, koordinēja valdības darbiem un saglabāja savu ietekmi, līdz dēls ieradās un pārņēma varu.

Elizabete arī centās saglabāt un attīstīt kultūras un arhitektūras projektus, kā arī atbalstīja mākslu un galma izcilības, kas bieži raksturoja 18. gadsimta Eiropas valdnieku dzīvi. Pēc dzīves lielajām politiskajām kaislībām viņa nomira 1766. gada 11. jūlijā.

Mantojums

Elizabete Farnēze tiek atcerēta kā spēcīga un ambicioza karaliene, kuras politiskās aktivitātes stiprināja viņas ģimenes pozīcijas Itālijā un ietekmēja Spānijas ārpolitiku 18. gadsimtā. Viņas rīcība nodrošināja, ka Farnēzu pēcnācēji ieguva svarīgas dinastiskās pozīcijas, un viņas laika galma kultūra atstāja nospiedumu gan Spānijas, gan Itālijas mākslas un arhitektūras attīstībā.

Meklēt pēc burta