Zviedrijas Bridžita jeb Birgita Birgersdottere (1303–1373) bija mistiķe, svētā un Brigītīņu (Bridgettine) ordeņa dibinātāja. Viņu atceras gan kā aktīvu reformu atbalstītāju un garīgo rakstnieci, gan kā klostera vadītāju, kuras idejas un redzējumi ietekmēja viduslaiku baznīcas dzīvi un politiku.
Daži mēneši pirms Birgitas dzimšanas viņas māte piedzīvoja kuģa katastrofu, kurā gāja bojā daudzi pasažieri. Māte tika izglābta ar viena karaļa brāļa starpniecību, un pēc glābšanās viņai sapnī tika pavēstīts, ka izglābta tāpēc, ka bērns, ko viņa nes, ir īpašs — Dieva dāvana. Šī notikuma stāsts vēlāk tika uzskatīts par zīmi par Birgitas īpašo dzīves uzdevumu.
Birgita uzauga lauku bruņinieku ģimenē un bija viena no diviem izdzīvojušajiem bērniem. Viņa vēlējās veltīt dzīvi Dievam, taču ģimenes apstākļu dēļ, kad viņai bija aptuveni 14 gadi, viņa tika izdota par sievu 18 gadus vecajam Ulfam Gudmarsonam. Lai gan laulība bija tradīcija un deva viņai sociālo statusu, Birgitu gribēšana saglabāt jaunavību un tuvību Dievam radīja iekšēju spriedzi. Viņiem bija vairāki bērni; viena no viņu meitām vēlāk kļuva pazīstama kā Katrīna no Vadstenas, kura pēc Birgitas nāves spēlēja svarīgu lomu ordeņa vadībā un attīstībā.
Pēc vīra nāves Birgita sāka piedzīvot redzējumus un saņēma garīgus zvērestus, kas mudināja viņu pilnveidot Baznīcu un sabiedrību. Viņa devās vairākās svētceļojumos un galu galā saņēma aicinājumu pārcelties uz Romu, kur viņa dzīvoja no 1349. gada līdz savai nāvei 1373. gadā. Romā viņa dzīvoja kā svētniece un garīgā padomdevēja, rakstīja atklāsmes un vēstules politiķiem, baznīcas vadītājiem un monarhiem, aicinot uz morālu un institucionālu atjaunošanos.
Birgitas garīgās vadlīnijas noveda pie jauna ordeņa dibināšanas — Brigītīņu ordeņa, kas bija pazīstams ar savu īpašo struktūru: tajā darbojās gan mūķenes, gan mūki, centrā bija dedzīga Kristus Pēkšņas (Pestītāja) dievbijība un uzsvars uz darbību un lūgšanu. Ordeņa māteklosteris tika nodibināts Vadstenā Zviedrijā, un ordeņa noteikumi ieguva formu, pamatojoties uz Birgitas vadlīnijām.
1370. gadā pāvests Urbans V oficiāli apstiprināja Birgitas dibināto reliģisko kopienu, kas nodrošināja ordeņa tiesisko un institucionālo atzīšanu. Birgita arī aktīvi iestājās par Baznīcas atgriešanos un reformu — viņas spiediens un sarakste ar pāvesta un citu varas pārstāvju virzienā palīdzēja veicināt pāvesta atgriešanos no Avinjona uz Romu un Baznīcas atjaunošanu kopumā, kļūstot slavena ar savu lomu attiecībā uz Romas pāvestu.
Birgitas garīgā pieredze tika apkopota viņas slavenajās Atklāsmēs (latīņu valodā Revelationes), ko pēc viņas paraugiem un norādījumiem sastādīja viņas sekotāji un meita. Šie tekstu krājumi satur redzējumus par Kristu, Dieva māti, vērtību pārkārtošanu, morālām un institucionālām prasībām un daļēji arī politiskām prognozēm. Atklāsmes plaši cirkulēja viduslaiku Eiropā un ietekmēja gan ticības praksi, gan baznīcas reformu diskursu.
Birgita mira Romā 1373. gadā. Viņa tika kanonizēta 1391. gadā, un kopš tā laika tiek godāta kā Svētā Birgita — Zviedrijas patrons un viena no ievērojamākajām viduslaiku sievietēm garīgajā literatūrā un klosterdibināšanā. 1999. gadā pāvests Jānis Pāvils II Birgitu nosauca par vienu no Eiropas patronsvētajiem.
Viņas svētku diena tiek atzīmēta 23. oktobrī. Mantojumā Birgita atstāja ne tikai dibināto ordeņu un klostaru tīklu, bet arī garīgu mantojumu — tautā pazīstamas lūgšanas, liturģiskas tradīcijas un iedvesmas avotu nākamajām garīgajām līderēm.