Džozefs Frenks Kītons VI (Joseph Frank "Buster" Keaton VI) (1895. gada 4. oktobris Piqua, Ohio – 1966. gada 1. februāris Woodland Hills, Losandželosa) bija amerikāņu aktieris un filmu režisors, kurš visvairāk ir slavens ar savām mēmajām filmām, kuros izcili demonstrēja fiziskās komēdijas meistarību un izveidoja tik saukto "stone face" — neizteiksmīgā, mierīgā sejas izteiksme, kas kontrastēja ar ārkārtīgi bīstamiem un akrobātiskiem gagiem.

Keitons dzimis teātra ģimenē — viņa vecāki, Džo un Maīra Kītonas, bija populāri vaudevilles mākslinieki, un jau bērnībā Džozefs piedalījās vecāku priekšnesumos. Viņa iesauka "Buster" radās, kad kā zīdainis viņu pārbiedēja pilsētas iedzīvotājs un mazais Džozefs nokrita — pēc šī negadījuma presē iestrēga iesauka. Agrīnā karjerā viņš apguva akrobātiku, iespējas improvizēt un komiskās taktikas, kas vēlāk kļuva par viņa filmu pamatu.

Karjeras virsotnes

1920. gados Kītons sāka veidot īsfilmas un pilnmetrāžas darbus, kuros viņš bieži darbojās gan kā aktieris, gan kā režisors un kaskadieris. Dažas no nozīmīgākajām viņa filmām ir:

  • Our Hospitality (1923)
  • Sherlock Jr. (1924)
  • The Navigator (1924)
  • Seven Chances (1925)
  • The General (1926)
  • Steamboat Bill, Jr. (1928)
  • The Cameraman (1928)

Šajās filmās Kītons izcēlās ar sarežģītu, rūpīgi izstrādātu komēdijas ritmu, izmantojot garus, nepārtraukta kameras skatus un precīzi sakārtotas fiziskas gagas. Viņa darbu raksturo oriģinalitāte, inženierisks risinājumu meklējums un bieži — lielas, bīstamas kaskadieru seku izmantošana bez dubultniekiem.

Atzinība un citāti

Žurnāls "Entertainment Weekly" savā "Visu laiku izcilāko režisoru" sarakstā Kītonu ierindoja septītajā vietā. Savukārt 1999. gadā Amerikas Kinoinstitūts savā sarakstā "Visu laiku izcilākie vīriešu dzimuma aktieri" Kītonu iekļāva 21. vietā.

Slavenais kinokritiķis Rodžers Eberts (Roger Ebert) rakstīja, ka Kītons "no 1920. līdz 1929. gadam bez pārtraukuma strādāja pie virknes filmu, kas viņu, iespējams, padara par izcilāko aktieri un režisoru kino vēsturē".

Izdevuma "Sight & Sound" 2002. gada pasaules mēroga aptaujā Kītona 1926. gada filma "Ģenerālis" ierindojās 15. vietā to "Visu laiku labāko filmu" sarakstā. Žurnāla aptaujā tika iekļautas arī trīs citas Kītona filmas, kas liecina par viņa ietekmi un ilgtspēju kino vēsturē.

Vēlā dzīve, atzinība un mantojums

1930. gados, pārejot uz lielo studiju sistēmu (it īpaši MGM), Kītonam tika ierobežota radošā brīvība, un viņa vēlākās filmas nesa tikpat lielu atzinību kā 1920. gadu darbi. Tomēr, pateicoties retrospektīvām, televīzijas parādībām un jaunai interesei par kluso kino, viņa darbi vēlāk tika atzīti par klasiku. 1959. gadā viņam piešķīra Godinājuma Akadēmijas balvu par mūža ieguldījumu kino mākslā.

Kītona ietekme jūtama daudzos vēlākos komiķos un kinorežisoros — viņa precizitāte, laiks un vizuālā iztēle kļuva par studiju un skolu paraugu. Mūsdienās viņu bieži min kā vienu no nozīmīgākajiem klasesiskā kino humora meistariem, un viņa filmas tiek pētītas gan tehnisku risinājumu, gan dramaturģijas ziņā.

Buster Kītons mira 1966. gada 1. februārī no plaušu vēža savā mājvietā Woodland Hills, Losandželosā. Pēc nāves viņa reputācija tikai auga — kritiķi, filmu vēsturnieki un skatītāji atzina viņa ieguldījumu kinematogrāfijā.

Kopsavilkumā Buster Kītons paliek par vienu no visu laiku ietekmīgākajiem un oriģinālākajiem kino komiķiem un režisoriem, kura darbi joprojām iedvesmo un izklaidē jaunus skatītāju un kinomākslas veidotāju paaudzes.