Kārlis XIII — Zviedrijas un Norvēģijas karalis (1748–1818)
Kārlis XIII (1748–1818) — Zviedrijas (1809–1818) un Norvēģijas (1814–1818) karalis: dinastijas izaicinājumi, politiskie lēmumi un viņa ietekme uz Ziemeļeiropas vēsturi.
Kārlis XIII jeb Kārlis, zviedru: Kārlis XIII (dzimis 1748. gada 7. oktobrī Stokholmā, Zviedrijā, miris 1818. gada 5. februārī), bija Zviedrijas monarhs, kurš valdīja sarežģītā pārejas posmā Latvijas kaimiņvalsts vēsturē. Viņš oficiāli kļuva par Zviedrijas karali (kā Kārlis XIII) 1809. gadā pēc valdības maiņas un par Norvēģijas karali (kā Kārlis II) 1814. gadā, kad tika nodibināta personālā un dinastiskā savienība starp Zviedriju un Norvēģiju. Viņš bija Zviedrijas karaļa Ādolfa Frederika un Prūsijas karalienes Luīzes Ulrikas — Prūsijas karaļa Frederika II māsas — otrais dēls.
Agrīnā dzīve un ģimene
Kārlis dzimis karaļa ģimenē un uzaudzis pie galma, saņemot atbilstošu izglītību un militāru apmācību, kā tas bija ierasts zviedru prinčiem. Viņš apprecējās ar princesi Hedvigu Elizabeti Šarloti (Hedvig Elisabeth Charlotta), taču laulībā viņiem neradās izdzīvojuši pēcnācēji, un tas vēlāk radīja dinastiskus jautājumus attiecībā uz pēctecību.
Valdīšana un politiskās pārmaiņas
1809. gadā pēc neveiksmēm karā pret Krieviju un iekšpolitiskām krīzēm Zviedrijā notika apvērsums, kurā tika gāzts karalis Gustavs IV Adolfs. Jaunā politiskā situācija noveda pie konstitucionālām pārmaiņām: tika pieņemta jauna konstitūcija, kas būtiski ierobežoja karaļa varu un pastiprināja Riksdagas (parlamenta) lomu valsts pārvaldē. Tā kā Kārlis bija viens no galma vecākajiem locekļiem, viņu izvēlējās par valsts galvu — ceremonijā viņš kļuva par Zviedrijas karali 1809. gadā.
Šajā laikā Zviedrija zaudēja Somiju, kas 1809. gadā tika nodota Krievijai; šis notikums bija būtisks valsts ģeopolitiskās pozīcijas pavērsiens un ietekmēja iekšpolitisko situāciju.
Pēctecība: kronprinci meklējumi un Bernadots
Tā kā Kārlis bija bezdzimums un nebija tiešu mantinieku, Riksdagai vajadzēja atrast piemērotu pēcteci. 1810. gadā sākotnēji par prinča mantinieku tika izraudzīts Kristiāns Augusts (Charles August), taču viņa pēkšņā nāve drīz pēc izraudzīšanās lika meklēt jaunu kandidātu. Gadu vēlāk tika izraudzīts Francijas maršals Jeān‑Batists Bernadotē (Jean-Baptiste Bernadotte), kurš kļuva par kronprinci un vēlāk — pēc Kārlim miršanas — par Zviedrijas karali Kārlis XIV Jozefs. Bernadots, diemžēl, nebija zviedru izcelsmes dinasta loceklis, taču viņš ātri nostiprinājās kā faktiskais valsts vadītājs, jo Kārlis XIII bija vecs un slims.
Norvēģijas karalis un pēdējie gadi
Pēc Napoleona kariem un Kiēlas miera līguma sekām 1814. gadā Norvēģija, kuras suverenitāte bija bija apdraudēta, nonāca personālās savienības ar Zviedriju rezultātā. Kārlis tika kronēts arī par Norvēģijas karali (kā Kārlis II) 1814. gadā, taču reālo varu savākt spēja galvenokārt kronprincis Bernadots, kurš aktīvi vadīja valsts ārpolitiku un militāros jautājumus. Kārlis XII pēdējos valdīšanas gados vairāk pildīja reprezentatīvas un ceremonijas funkcijas, jo viņa veselība bija trausla.
Mantojums un nozīme
Kārlis XIII palicis vēsturē kā pārejas figūra: viņa laikā Zviedrija pieņēma jaunu konstitūciju, zaudēja Somiju un pēc Napoleona karu beigām izveidoja savienību ar Norvēģiju. Lai gan viņa personīgā loma aktīvā valdīšanā bija ierobežota, lēmumi par pēctecību un jaunās dinastijas — Bernadotu — atnākšana noteica Zviedrijas un Norvēģijas politisko kursu nākamajos gados. Interesanti arī tas, ka, lai gan Zviedrijā viņš pazīstams kā Kārlis XIII, faktiskais numerācijas pamatā stāvošais vēsturiskais piemērs (piem., Kārlis IX) koriģēta pēc leģendām un vēsturiskām formulācijām, tādēļ numerācija neatspoguļo tiešu secību no faktiskajiem agrīnajiem valdniekiem.
Meklēt