Gideons Algernons Mantels MRCS FRS (Gideon Algernon Mantell MRCS FRS) (1790. gada 3. februārī Lūsā — 1852. gada 10. novembrī Londonā) bija angļu dzemdību speciālists, ģeologs un paleontologs. Viņš ir viens no agrīnajiem un ietekmīgākajiem dinozauru pētniekiem, kura atklājumi un interpretācijas ievērojami paplašināja zināšanas par izmirušām sauszemes radībām un apstākļiem, kādos tās dzīvoja.
Biogrāfija un karjera
Mantells izglītību un agrīno karjeru veidoja medicīnas studijas — viņš strādāja kā dzemdību speciālists un bija MRCS. Paralēli medicīnai viņu aizrāva ģeoloģija un fosilijas; daudzus gadus viņš pētaāja Anglijas dienviddaļu, īpaši krīta nogulumus un to bagātīgo fosilo materiālu. Mantells publicēja vairākus rakstus un grāmatas par vietējo ģeoloģiju un fosilijām, popularizējot zinātni plašākai sabiedrībai.
Atklājumi un zinātniskais ieguldījums
Ar Mantela darbu par Iguanodona uzbūvi un dzīvi aizsākās plašāka dinozauru zinātniskā izpēte. 1822. gadā viņš atrada un aprakstīja pirmo Iguanodona fosilo zobu, bet vēlāk ieguva arī lielāko daļu no tā skeleta, kas ļāva rekonstruēt dzīvnieka izskatu un paradumus.
Mantels bija pionieris, kas analizēja zobu formu un salīdzināja to ar mūsdienu dzīvniekiem. Viņš pierādīja, ka Iguanodona zobi liecina par zālēdājam, nevis plēsējam līdzīgu uzturu. No tās pašas anatomijas viņš secināja, ka īsākās priekšējās kājas liek domāt par iespējamu divkājains staigāšanu — tātad dinozaurs varējis pārvietoties uz divām kājām. Šie secinājumi bija būtiski, jo mainīja priekšstatus par lielo sauszemes rāpuļu dzīvesveidu un mobilitāti.
Mantels veica arī plašus pētījumus par krītu Anglijas dienvidu krastos un bija viens no tiem, kas lietoja izteicienu "rāpuļu laikmets", atzīmējot, ka rāpuļi dominēja periodos, ko mūsdienās saucam par juras un krīta periodu. Viņa darbi palīdzēja sakārtot fosilo atradumu kontekstu un saprast ģeoloģisko laika skalu.
Saskare ar citiem zinātniekiem un vērtējums
Lai gan Mantells deva nozīmīgu ieguldījumu, viņa atklājumi reizēm tika apstrīdēti vai nenovērtēti — īpaši attiecībās ar Ričards Ouens, kurš vēlāk kļuva par ietekmīgu paleontologu un kuram tiek piedēvēta termiņa "Dinosauria" ieviešana. Daļa vēsturiskās literatūras norāda, ka Ouens centās samazināt Mantela nozīmi, pielāgojot attieksmi pret agrīnām interpretācijām un to autorību.
Veselība, nāve un pēdējie gadi
Mantela dzīves vēlākajos gados viņš smagi cieta no mugurkaula bojājumiem, kas radās pēc nelaimes gadījuma — tas nodarīja viņam hroniskas sāpes un ierobežoja darbaspējas. Lai mazinātu sāpes, viņš lietoja opiju, un 1852. gadā miris no pārdozēja opiju. Nav pilnīgi skaidrs, vai pārdozēšana bija nejauša vai apzināta; šajā jautājumā vēsturnieki nav vienisprātis.
Mantojums
Mantela ieguldījums paleontoloģijā ir būtisks: viņš izveidoja pamatu sistemātiskai dinozauru pētīšanai un uzstādīja metodes, kas vēlāk ļāva precizēt to bioloģiju un taksonomiju. Viņa kolekcijas un apraksti ir saglabājušies muzejos un zinātniskajos rakstos, un viņa vārds joprojām tiek minēts kā viens no dinozauru pētniecības pionieriem.
Galvenie Mantela sasniegumi īsumā:
- Atklāja un aprakstīja pirmos Iguanodona zobus un lielu daļu skeleta, kas ļāva rekonstruēt dzīvnieka dzīvesveidu.
- Parādīja Iguanodona zoba formu nozīmi un secināja par zālēdājam, un par iespējamu divkājains staigāšanu.
- Pētīja krītu un veicināja izpratni par dinozauru lomu ģeoloģiskajos laikmetos.
- Popularizēja paleontoloģiju sabiedrībā un publicēja plašus darbus par vietējo ģeoloģiju.