Jirgens Habermass
Jirgens Hābermāss (dzimis 1929. gada 18. jūnijā) ir vācu filozofs un sociologs jeb cilvēks, kas pēta dažādas sabiedrības. Viņš izmanto teorijas veidu, ko dēvē par kritisko teoriju, kurā viņš pēta, kā cilvēki izmanto varu. Viņš izmanto arī amerikāņu pragmatisma teoriju, kas pēta, vai kaut kas ir vai nav patiess, ņemot vērā rīcības sekas. Viņš ir pazīstams ar savu darbu par publiskās sfēras teoriju. Viņš pēta varu demokrātijā un politikā. Viņš arī pēta, kā cilvēki veido sabiedrību, izmantojot valodu un komunikāciju, un cenšas saprast, kā šī sabiedrība un valdība sadarbojas.
Biogrāfija
Hābermāss dzimis Diseldorfā, Ziemeļreinā-Vestfālenē, Vācijā.
Līdz ģimnāzijas beigšanai Hābermāss dzīvoja Gummersbahā, netālu no Ķelnes pilsētas. Jirgens uzauga protestantu reliģiozā ģimenē, jo viņa vectēvs vadīja semināru jeb reliģisko skolu Gummersbahā, Vācijā. Jirgens Hābermāss studēja Getingenes (1949/50), Cīrihes (1950/51) un Bonnas (1951/54) universitātēs. Bonnā 1954. gadā viņš ieguva doktora grādu ar darbu Das Absolute und die Geschichte. Von der Zwiespältigkeit in Schellings Denken (Absolūts un vēsture: par pretrunām Šellinga domā).
No 1956. gada viņš studēja filozofiju un socioloģiju pie kritikas teorētiķiem Maksa Horkheimera un Teodora Adorno Johana Volfganga Gētes Universitātē Frankfurtē pie Mainas. Horkheimers bija lūdzis Hābermāsu veikt dažas izmaiņas viņa disertācijā. Habermass to negribēja darīt un uzskatīja, ka Frankfurtes skolas uzskati par moderno kultūru nav pareizi. Hābermāss pameta Frankfurtes skolu (drīzāk domu skolu, nevis skolu, kas veidota no ķieģeļiem un javas).
Habilitāciju jeb augstāko akadēmisko grādu politikas zinātnē viņš ieguva Marburgas Universitātē pie marksista Volfganga Abendrota. Viņa habilitācijas darba nosaukums bija Strukturwandel der Öffentlichkeit; Untersuchungen zu einer Kategorie der Bürgerlichen Gesellschaft (1989. gadā publicēts angļu valodā ar nosaukumu The structural transformation of the public sphere: an inquiry into a category of bourgeois society). 1961. gadā viņš kļuva par privātsdocentu Marburgā. Viņš sāka strādāt par "ārkārtas profesoru" (profesoru bez katedras) filozofijā Heidelbergas Universitātē. Hanss Georgs Gadamers un Karls Lēvīts viņam šo darbu dabūja. 1964. gadā Hābermāss atgriezās Frankfurtē, lai pārņemtu Horkheimera darbu filozofijas un socioloģijas jomā.
No 1971. gada viņš vadīja Maksa Planka institūtu Štarnbergā (netālu no Minhenes) un strādāja tajā līdz 1983. gadam, divus gadus pēc sava galvenā darba "Komunikatīvās darbības teorija" publicēšanas. Pēc tam Hābermāss atgriezās savā katedrā Frankfurtē kā Sociālo pētījumu institūta vadītājs. Pēc aiziešanas pensijā no Frankfurtes 1993. gadā Hābermāss sarakstīja daudzas grāmatas un rakstus. 1986. gadā viņš saņēma Vācu zinātniskās sabiedrības Gottfrīda Vilhelma Leibnica balvu, kas ir augstākais apbalvojums, ko piešķir Vācijas pētniecības jomā. Viņš ir "pastāvīgais viesprofesors" Ziemeļrietumu universitātē Evanstonā, Ilinoisas štatā, un "Teodora Hosa profesors" Ņujorkas Ņujorkas Jaunajā skolā.
Hābermāsam 2003. gadā tika piešķirta Astūrijas prinča balva sociālajās zinātnēs. Hābermāss bija arī Kioto 2004. gada laureāts mākslā un filozofijā. Viņš bija ieradies San Diego un 2005. gada 5. martā San Diego Universitātes Kioto simpozija ietvaros uzstājās ar runu "Reliģijas publiskā loma sekulārā kontekstā" par Baznīcas un valsts nošķiršanu. Viņš saņēma 2005. gada Holberga starptautisko piemiņas balvu (aptuveni 520 000 eiro).
