Korejas karš (1950–1953): pārskats, cēloņi un sekas
Korejas karš (1950–1953): detalizēts pārskats par cēloņiem, stratēģiju, starptautisko iesaisti un ilgtermiņa sekām uz Korejas pussalu.
Korejas karš (1950–1953) bija plašs un asi polarizēts konflikts, kas sākās kā starpvaldību un partizānu sadursmes starp divām konkurējošām Korejas valdībām un ātri ieguva starptautisku raksturu. Katra no pusēm — Komunistiskā Ziemeļkoreja un antikomunistiska Dienvidkoreja — centās gāzt otru, izmantojot politisku, partizānu un militāru taktiku. Daži to var dēvēt par pilsoņu karu, taču konflikts tika būtiski paplašināts, iesaistoties ārējām lielvarām un padarot to par vienu no svarīgākajiem aukstā kara etapiem. Galvenie karadarbības periodi bija no 1950. gada 25. jūnija, kad Komunistiskā Ziemeļkorejas armija šķērsoja 38. paralēli, līdz pamiera parakstīšanai 1953. gada 27. jūlijā.
Cēloņi
- Pussalas dalījums: Pēc Otrā pasaules kara Koreja tika sadalīta gar 38. paralēli — Rietumu atbalstīta Dienvidkoreja (uz pārbūves un demokrātijas modelis) un PSRS atbalstīta Ziemeļkoreja (komunistiska). Sadalījums radīja pretrunas attiecībā uz valsts leģitimitāti.
- Politiskā konkurence un vēlēšanas: Dienvidkorejā 1950. gada maijā notikušās brīvās vēlēšanas centās nostiprināt Dienvidkorejas valdības pozīciju, kamēr Ziemeļkoreja un tās atbalstītāji prasīja citu risinājumu. Kā tekstā minēts, viens no strīda elementiem bija Dienvidkorejas atteikšanās rīkot jaunas vēlēšanas saskaņā ar Ziemeļkorejas prasībām.
- Lielvaru iesaistīšanās: Konfliktu veicināja arī starptautiskā sacensība — it īpaši Amerikas Savienoto Valstu pretstāve komunismam un Padomju Savienības atbalsts Ziemeļkorejai, kas pārvērta vietējo konfliktu par starptautisku krīzi.
- Ģeopolitiskā ambīcija: Ziemeļkorejas līderis Kim Il-sung vēlējās vienot Koreju padomju stila režīmā; Dienvidkorejas prezidents Syngman Rhee savukārt bija pret jebkādu komunistisku pārņemšanu.
Kara gaita un galvenie posmi
- Sākums (1950. gada 25. jūnijs): Ziemeļkorejas uzbrukums pārsteidza Dienvidkoreju un ātri virzījās dienvidos; daļa Dienvidkorejas teritorijas tika zaudēta, un ANO spēkiem nācās organizēt operatīvu atbalstu.
- Pusana aplenkums un ANO pretreakcija: Dienvidu spēki tika ierobežoti Pusanā (Pusana perimetrs), bet ANO (lielā mērā ASV vadībā) reaģēja, nosūtot reinforcements un materiālu atbalstu.
- Inčonas izsēšanās (septembris 1950): ASV ģenerāļa Douglas MacArthur vadītā pleķe Inčonā bija pagrieziena punkts — ANO spēki spēja apgriezt kaujas gaitu un iet uz ziemeļiem, tuvojoties Ziemeļkorejas robežām pie Jalu upes.
- Ķīnas iejaukšanās (novembris 1950): Ķīna bažījās par ienaidnieka spēku pietuvošanos savām robežām un nosūtīja lielas karaspēka masas (Ķīnas Brīvprātīgo armija), kas izraisīja ANO/ASV spēku atkāpšanos un kauju pāreju uz stabilizētu fronti ap 38. paralēli.
- Radinieku un stabili frontes (1951–1953): No 1951. gada frontes lielākoties stagnēja, notika intensīvas, reizēm asiņainas kaujas par pozīcijām, tostarp par Seulu, vēlmes panākt iznākumu mazinājās un notika daudz sarunu par apstāšanos.
Starptautiskā loma
- ANO un ASV: ASV vadīja ANO komandētos spēkus, nodrošinot lielāko daļu karaspēka, loģistikas un aviācijas atbalstu. Tas bija būtisks piemērs ASV politikas par komunisma ierobežošanu (containment).
- Padomju Savienība: Padomju Savienības loma parasti bija piegādāt bruņojumu, padomus un akadēmisko atbalstu Ziemeļkorejai; tiešāka PSRS karaspēka iesaiste bija ierobežota, lai izvairītos no konfrontācijas ar ASV.
- Ķīna: Ķīnas iejaukšanās izrādījās izšķiroša, novēršot ātru Ziemeļkorejas sakāvi un novēršot ANO spēku virzību uz Pekinas robežām.
Pamieru un sekas
- Pamiera līgums: 1953. gada 27. jūlijā tika parakstīts pamiera līgums, kas izveidoja Demilitarizēto zonu (DMZ) ap aptuveni 38. paralēli un beigās karadarbības. Tomēr oficiāla miera līguma starp Dienvidkoreju un Ziemeļkoreju tā arī netika noslēgta, tāpēc tehniski abas puses joprojām ir tehnikā karā.
- Politiskā un teritoriālā dalīšana: Kara rezultātā Korejas pussala palika dalīta, nostiprinot divu dažādu politisko un ekonomisko sistēmu pastāvēšanu uz ilgu laiku.
- Militārā un drošības sekas: Karš ievērojami militarizēja reģionu — ASV pastiprināja militāro klātbūtni Dienvidkorejā un Japānā, bet Ziemeļkoreja un Dienvidkoreja kļuva dziļi aizsargātas un sagatavotas jauniem konfliktiem.
Cilvēku un ekonomiskās sekas
Kara cilvēku upuru un materiālo zaudējumu apjoms bija milzīgs. Dažādas aplēses liecina, ka kopējie Korejas civiliedzīvotāju un karavīru zaudējumi varētu sasniegt vairākus miljonus (bieži min 2–4 miljonu robežu), tostarp liels skaits bojāgājušo un ievainoto. Savukārt ASV bojāgājušo skaits kara gaitā bija aptuveni 36 000, bet kopējie ANO spēku zaudējumi un Ķīnas, Ziemeļkorejas un Dienvidkorejas zaudējumi bija daudz lielāki. Karš izraisīja milzīgas bēgļu plūsmas, pilsētas un infrastruktūras iznīcināšanu un nopietnu ekonomisku atpalicību, kuru katra puse atjaunoja dažādos tempos un virzienos — Dienvidkoreja vēlāk attīstījās strauji, bet Ziemeļkoreja kļuva izolētāka un militarizētāka.
Pilnīgāks nolūku un mantojums
- Ģeopolitiskā ietekme: Korejas karš nostiprināja aukstā kara līnijas un saturēja sekas visā Āzijā — tas ietekmēja ASV politiku Āzijā un veicināja militāro alianšu nostiprināšanos.
- Tiesiskie un humanitārie secinājumi: Tika apspriesti jautājumi par kara noziegumiem, civiliedzīvotāju upuriem un cilvēktiesību pārkāpumiem. Daudzu karavīru un civiliedzīvotāju likteņi, tostarp POW un deportētie, radīja ilgstošas sociālas traumas.
- Pastāvīgā spriedze: Tā kā starp Korejām netika noslēgts miera līgums, DMZ joprojām ir viens no visvairāk militarizētajiem reģioniem pasaulē, un politiskā spriedze reģionā saglabājas līdz mūsdienām.
Kopumā Korejas karš bija konflikts ar lokāliem sakņojumiem, bet globālu ietekmi — tas ne tikai noteica Korejas divādo nākotni, bet arī pastiprināja starptautiskās piesardzības un militāro stratēģiju attīstību aukstā kara gados.
Goda medaļa
Goda medaļa tika izveidota Amerikas pilsoņu kara laikā. Tas ir augstākais militārais apbalvojums, ko Amerikas Savienoto Valstu valdība piešķir bruņoto spēku karavīriem. Apbalvotajam ir jābūt izcēlušam sevi, riskējot ar savu dzīvību un pārsniedzot dienesta pienākumus, cīņā pret Amerikas Savienoto Valstu ienaidnieku. Ņemot vērā šīs medaļas raksturu, to parasti pasniedz pēc saņēmēja nāves (pēcnāves gadījumā).
Šajā karā par drosmi cīņā tika pasniegtas 135 Goda medaļas. Deviņdesmit septiņas tika pasniegtas pēcnāves kārtā.
Saistītās lapas
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Korejas karš?
A: Korejas karš bija divu konkurējošu Korejas valdību, no kurām katru atbalstīja ārējās varas, pierobežas sadursmju pieaugums. Tas bija mēģinājums atkal apvienot Korejas pussalu, kas formāli bija sadalīta kopš 1948. gada, un tajā bija iesaistītas Amerikas Savienotās Valstis un Padomju Savienība kā daļa no plašāka Aukstā kara. Galvenie karadarbības pasākumi norisinājās laika posmā no 1950. gada 25. jūnija līdz pamiera parakstīšanai 1953. gada 27. jūlijā.
J: Kas izraisīja konfliktu?
A: Konflikts sākās, kad Dienvidkoreja iesniedza prasību nostiprināt savu pozīciju 1950. gada maijā notikušajās brīvajās vēlēšanās un Ziemeļkoreja atteicās rīkot jaunas vēlēšanas saskaņā ar Dienvidkorejas prasībām. Tā rezultātā Ziemeļkoreja 1950. gada 25. jūnijā pārgāja uz dienvidiem, mēģinot atkal apvienot pussalu.
J: Kas bija iesaistīti šajā konfliktā?
A: Šajā konfliktā bija iesaistītas divas konkurējošas Korejas valdības, katra ar ārēju atbalstu no citām valstīm, piemēram, Amerikas Savienotajām Valstīm un Padomju Savienības, kas bija daļa no plašākiem aukstā kara centieniem.
J: Kad sākās karadarbība?
O: Karadarbība sākās 1950. gada 25. jūnijā, kad Ziemeļkoreja virzījās uz dienvidiem Dienvidkorejas virzienā.
J: Cik ilgi ilga bija karadarbība?
O: Karadarbība ilga trīs gadus līdz 1953. gada 27. jūlijam, kad abas puses parakstīja pamiera līgumu.
Vai to uzskatīja par pilsoņu karu?
A: Daži to var dēvēt par pilsoņu karu, ņemot vērā tā raksturu, taču bija arī daudzi citi faktori, kas ietekmēja tā izcelšanos, ne tikai iekšpolitika vienā nacionālajā valstī.
J: Kas notika brīvajās vēlēšanās, kas Dienvidkorejā notika 1950. gada maijā?
A:Dienvidkoreja 1950. gada maijā notikušajās brīvajās vēlēšanās centās nostiprināt savu pozīciju, kas galu galā noveda pie Ziemeļkorejas atteikuma rīkot jaunas vēlēšanas saskaņā ar Dienvidkorejas prasībām un tās sekojošās virzības uz dienvidiem 1950. gada 25. jūnijā.
Meklēt