Maklīns Makkartijs (Maclyn McCarty, 1911. gada 9. jūnijs - 2005. gada 2. janvāris) bija amerikāņu ģenētiķis, kurš kļuva pazīstams kā viens no galvenajiem pierādījumiem tam, ka DNS, nevis olbaltumvielas, ir gēna ķīmiskais pamats. Makkartijs visu mūžu veltīja infekciju izraisītāju un baktēriju bioķīmijas izpētei, un viņa darbs bija svarīgs pamats mūsdienu molekulārās bioloģijas attīstībai.

Everija, Makloda un Makkartija eksperiments

Makkartijs bija pētnieku grupas, kurā strādāja arī Osvalds Everijs un Kolins Maklods, jaunākais un ilgāk dzīvojušais dalībnieks. Šī grupa 1944. gadā publicēja rezultātus, kas vēlāk kļuva par klasiķi bioloģijas vēsturē — viņi noskaidroja, ka transformējošais faktors, kas pārvērš nevirulento pneumokoku par virulentu formu, bija nukleīnskābe. Šis pētījums ir plaši zināms kā Everija, Makloda un Makkartija eksperimentu secinājums un uzskatāms par pagrieziena punktu, kas pārliecināja zinātnisko sabiedrību par DNS lomu kā mantojuma nesējam.

Metode un galvenie pierādījumi

Pētījuma pamatā bija eksperimenti ar baktērijām Streptococcus pneumoniae (pneumokokiem). Pētnieki parādīja, ka sasildinātas (nobeigušās) virulentās S formas šūnas spēj transformēt dzīvas, nevirulentas R formas šūnas tā, ka tās iegūst virulenci. Lai noteiktu, kas tieši izraisa šo transformāciju, viņi izdalīja un ķīmiski raksturoja transformējošo faktoru. Galvenie pierādījumi bija šādi:

  • izolētajai transformējošajai vielai bija ķīmiskais sastāvs un īpašības, kas atbilda nukleīnskābei;
  • proteāžu (olbaltumvielas noārdījušo enzīmu) piesaiste neiznīcināja transformējošo aktivitāti, t.i., faktors nebija proteinīgs;
  • sakarā ar speciālās enzīmas (DNāzes) darbību, kas sairst DNS, transformējošā aktivitāte tika zaudēta — tas tieši norādīja uz DNS kā atbildīgo vielu.

Nozīme un ietekme

Makkartija un viņa kolēģu darbs būtiski mainīja iepriekšējo priekšstatu, ka ģenētiskā informācija noteikti ir olbaltumviela. Atklājums, ka DNS nes ģenētisko informāciju, atvērta ceļu turpmākai molekulārās ģenētikas attīstībai, tieši ietekmējot tādus atklājumus kā DNS dubultspirāles struktūra un vēlākie pētījumi par DNS replikāciju, transkripciju un translāciju. Vēlākie neatkarīgie eksperimenti (piem., Hershey–Chase 1952) papildus apstiprināja DNS lomu kā ģenētiskā materiāla nēsātāju.

Karjera, atzinība un pēdējie gadi

Makkartijs visu savu pētniecisko darbību veltīja infekciju izraisītāju un baktēriju biokīmijas izpētei, kas ļāva attīstīt iedzimtības izpētes pieejas, apvienojot ģenētiku un bioķīmiju. Šis darbs ievērojami veicināja molekulārās bioloģijas laikmeta sākšanos. Par ieguldījumu viņam tika piešķirtas vairākas atzinības, tostarp Volfa balva medicīnā 1990. gadā. Makkartijs nomira 2005. gada 2. janvārī no sastrēguma sirds mazspējas.

Maklīna Makkartija ieguldījums zinātnē ir ne tikai konkrēts eksperimentālais pierādījums par DNS lomu, bet arī piemērs rūpīgam, sistemātiskam bioķīmiskam pētījumam, kas spēj mainīt fundamentālus priekšstatus par dzīves molekulāro bāzi.