Millards Fillmors (Millard Fillmore, 1800. gada 7. janvāris — 1874. gada 8. marts) bija 13. ASV prezidents, kurš amatā bija no 1850. līdz 1853. gadam. Viņš ir pazīstams kā pēdējais vaigu prezidents un pēdējais prezidents, kurš nebija ne demokrāts, ne republikānis.
Fillmors nāca no skromīgām lauku saknēm un apguva jurista profesiju, pirms uzsāka politisko karjeru Ņujorkas štata un federālajā līmenī. Viņš ieņēma amatus štata līmenī un bija arī loceklis ASV Pārstāvju palātā, pirms kļuva par viceprezidentu. Fillmors bija viceprezidents Začari Teilora laikā un stājās prezidenta amatā pēc Začari Teilors nāves 1850. gada 9. jūlijā.
Kā prezidents Fillmore centās saglabāt valsts saliedētību laikā, kad atkal pastiprinājās domstarpības par vergu jautājumu. Viņš atbalstīja un parakstīja 1850. gada kompromisa likumus, kas ietvēra stingrāku Fugitive Slave Act izpildi; šis solis bija ļoti pretrunīgs un sarūgtināja daļu viņa atbalstītāju ziemeļos. Ārpolitiskajā jomā Fillmore atbalstīja ASV intereses Klusā okeāna reģionā — viņa administrācija deva uzdevumu komandoram Matthew C. Perry sagatavot ekspedīciju, lai atvērtu tirdzniecību ar Japānu, kas vēlāk noveda pie pirmajiem miera un tirdzniecības līgumiem ar šo valsti.
Politiskā pozīcija pēc prezidentūras Fillmoru neveicināja: Vigu partija viņu nevirzīja par kandidātu 1852. gada vēlēšanās, un, kad Vigu partija sabruka 1850.ajos gados, Fillmore nepievienojās jaunizveidotajai Republikāņu partijai. 1856. gadā viņš kandidēja uz prezidenta amatu no Amerikas partijas (t.s. "Know Nothing" kustības), taču zaudēja.
Pēc aktīvās politiskās darbības Fillmore atgriezās dzīvē Bufalo (Ņujorka), kur turpināja iesaistīties sabiedriskajos un izglītības jautājumos. Viņa sieva Abigail Fillmore popularizēja grāmatu krājumu izveidi Baltajā namā, un Fillmore tiek pieminēts kā politiķis ar pragmatisku, tomēr strīdīgu mantojumu. Viņa lēmumi par kompromisiem un par vergu atgriešanu palika kā svarīgs faktors viņa atmiņā un amerikāņu politiskajā vēsturē.
Fillmora valdīšana bieži tiek raksturota kā mēģinājums saglabāt savienību, taču kompromisi par vergu jautājumu veicināja spēcīgas kritikas un palīdzēja izskaust Vigu partiju kā nacionālu politisku spēku. Viņa loma — kā pēdējam Vigu prezidentam un kā politiķim, kurš neizvēlējās pievienoties jaunajām lielajām partijām — padara viņu par interesantu pārejas laika figūru ASV politiskajā vēsturē.