Viljams Tomass Astberijs FRS (Bill Astbury, 1898. gada 25. februārī Longtonā - 1961. gada 4. jūnijā Līdsā) bija angļu fiziķis un molekulārais biologs.
Astberijs veica agrīnus bioloģisko molekulu rentgenstaru difrakcijas pētījumus. Viņa darbs ar keratīnu palīdzēja Linusam Paulingam atklāt alfa spirāli. Viņš 1937. gadā pētīja arī DNS struktūru un spēra pirmo soli tās struktūras noskaidrošanā.
Biogrāfija un karjera
Astberijs dzimis Longtonā un sāka studijas fizikā, vēlāk turpinot pētniecību, kas sasaistīja fiziku ar bioloģiju. Lielu daļu savas karjeras viņš pavadīja Līdsas universitātē, kur attīstīja eksperimentālas metodes, īpaši saistītas ar šķiedru rentgenstaru difrakciju. Par atzinību par zinātnisko darbu viņam piešķirts FRS (Fellow of the Royal Society).
Pētījumi par keratīnu un proteīnu struktūru
Astberijs bija viens no pirmajiem, kas sistemātiski pētīja šķiedru proteīnus, īpaši keratīnu (vilnu, matu un nagu galvenā komponenta) ar rentgenstara metodi. Viņš atrada regulāras atkārtošanās attāluma zīmes (piemēram, apmēram 5,1 Å meridionālie viļņa garumi keratīnā), kas norādīja uz periodisku elementu proteīna struktūrā. No šiem datiem sekoja idejas par spirālveida un salocītām strukturālām vienībām proteīnos — secinājumi, kas vēlāk palīdzēja saprast alpha-spirāles un beta-lapojuma izskatu.
DNS pētījumi — agrīnie secinājumi
1930. gadu beigās un 1937. gadā Astberijs sāka pētīt nukleīnskābes, izmantojot rentgenstara difrakciju. Viņš novēroja regulārus attāluma intervālus, tostarp apmēram 3,4 Å atkārtojumu, kas atbilst bāzu slāņošanai DNS garenvirzienā. No šiem rezultātiem viņš formulēja ideju par bāzu “savienošanu” vai “saknēšanos” kā plaknēm, tādējādi piedāvājot pirmās uzbūves norādes — tomēr viņa dati un interpretācija vēl nebija pietiekami, lai atklātu pilnu dubultspirāles struktūru. Astberija darbs bija nozīmīgs kā pirmais solis, kas virzīja turpmākos pētījumus un iedvesmoja citus pētniekus.
Metodes un pieeja
Astberijs uzsvēra rūpīgu eksperimentālo datu iegūšanu no šķiedru paraugiem un attēloja difrakcijas raksturus, salīdzinot to ar iespējamiem molekulārajiem modeļiem. Viņa pieeja — kombinēt precīzas fizikas metodes ar bioloģisku problēmu — bija svarīga molekulārās bioloģijas attīstībā, jo ļāva sasaistīt strukturālos datus ar ķīmiskām un bioloģiskām funkcijām.
Mantojums
- Zinātniska ietekme: Astberija agrīnie rentgenstaru dati un modeļi sniedza būtisku pamatu, uz kura vēlāk balstījās pareizākās DNS un proteīnu struktūras teorijas.
- Izglītība un popularizācija: viņš bija aktīvs pasniedzējs un popularizētājs, veicinot starpdisciplināru sadarbību starp fiziku un bioloģiju.
- Atzinība: amata un apbalvojumu ziņā Astberija darbs tika augstu novērtēts, un viņa vārds saglabājies kā vienam no pionieriem molekulārās strukturālās bioloģijas laukā.
Kopumā Viljams T. Astberijs ir atzīstams par to, ka viņa rūpīgie rentgenstaru pētījumi un strukturālās interpretācijas atklāja svarīgas pazīmes par proteīnu un nukleīnskābju organizāciju, sagatavojot ceļu vēlākajām atklāsmēm molekulārās struktūras jomā.